Es arī esmu ļoti intraverta, ļoti lielus pārdzīvojumus un izjūtas paturu sevī, bet nevarētu teikt, ka man nav draugu, IR- 3 lieliskas un superīgas meitenes. Viena ir ar kuru varu apspriest nopietnākas lietas, iziet ārā, vienmēr būs ko darīt, ko runāt, varam sadarīt muļķības, kuras jānožēlo, vai gluži pretēji- atcerēsimies visu mūžu. Otra man ir spridzeklis- vienmēr smejamies par visu, ir pašām savi tizlie joki, bet par nopietnām lietām īpaši nerunājam. Trešā man ir viss kopā- norēcamies, izrunājamies, atkal smejamies, varu runāt ar viņu pilnīgi par jebko, izņemot par manām iekšējām izjūtam, mīlestību vai ko tādu- par to nerunāju ar nevienu, bet izņemot tās lietas, gandrīz viss notiek bez robežām. Bija man vēl viena bērnības draudzene. Sākās vidusskola un viņai bija citi draugi, mani vairs nevajadzēja, bet es par to nepārdzīvoju. :D Man bija daudz jaunu draugu ar kuriem izklaidēties. Tad kontakts atkal parādījās, kad viņai draugi pazuda un tad atkal pazuda mūsu kontakts, kad viņai parādījās puisis. Mani vairs nevajadzēja. Tā meitenes nekad nedariet ar saviem draugiem- neaizmirstiet par viņiem, kad jums parādās otra pusīte. Es gan neskumstu par to, jo saprotu, ka šis cilvēks mani vnk izmanto kā glābšanas riņķi. Draudzenes man ir vienīgās ar kurām es tā varu izrunāties, ar mammu man tāda kontakta nav un nekad nav bijis. Esmu pateicīga par šīm 3 draudzenēm ar kurām joprojām uzturu kontaktu, lai gan neesmu LV sen jau. Smejamies un runājamies pilnīgi par visu, kas uz sirds. Iepazīties ar svešiem cilvēkiem man arī ir diezgan pagrūti, nu nezinu... nav īsti man ko teikt viņiem, besī man ļoti daudzi jau kā ieraugu. :D Pati pat nesaprotu kā ieguvu sev šīs draudzenes. :D