Tur patiesībā, ja ir iespējams lēti dabūt kašķīgu advokātu, arī pamatsummu var diezgan smuki nodzēst nemaksājot. Viņu līgums ir pretrunā ar pašu izsūtītajām vēstulēm. Izdrukājot šo te līgumu no viņu mājaslapas un saglabājot aploksni, kurā bija brīdinājums, viņiem var klāties plāni.
Ja nu no tiesāšanās sajēgas ir tik pat cik cūkai no baleta, un nav ne mazākā nodoma maksāt, sekas ir šādas:
1) Aptuveni 2 gadus sūta savas vēstulītes, ka viss būs slikti, novilks biksiņas un televīzoru no mājas iznesīs, apcietinās. Teorētiski šādi sodi likumā ir paredzēti, bet ne uz mazām summām.
2) Pēc tiem diviem gadiem atnāks izlīguma piedāvājums. Tas no sevis paredz, ka noteiktā termiņā jāsedz pamatsumma, tad procentus nemaz nepieprasīs. Ja nevar summu atmaksāt noteiktajā termiņā, ir iespēja piezvanīt un pa telefonu vienoties, ka samaksāts būs līdz kādam citam datumam netālā nākotnē, vai arī vienoties par maksāšanu pa daļām.
3) Ja nu nekādi nav tā summa nomaksājusies, tad var sākt gaidīt vēstulīti no vietējā tiesas kantora, kas tad beidzas diezgan neglīti. Banku konti tiek arestēti, ja īpašumā ir automašīnas, tām tiek uzlikts liegums utt.
Par cietumu var nesatraukties - tajā nevienu neliek. Piespiedu darbus, pagaidām nav manīts, ka kādam būtu piesprieduši. Abi šie soda veidi ir neefektīvi kredītdevējam, jo ne vienā, ne otrā gadījumā aizņēmējs neatgriež naudu.
Daudziem jau liekas, ka bez cietuma viss ir sīkumi, bet neviens pat neaizdomājas, cik apgrūtinoši tas viss sāk likties beigās, pat tad, ja sankcija ir tikai tāds sīkums, kā bloķēts bankas konts, kurā pāris reizes mēnesī tiek ieskaitīta nauda, nelielas summas. Pirmkārt jau tas, ka rēķinus maksāt ir jāiet uz banku un jāstāv tur garajās rindās, nemaz nerunājot par to, cik neciešamu dzīvi var pataisīt citi šie te "sīkumi"
59
