izrunājām visu, viņš netēloja pareizo un necentās aizmālēt acis. teica tikai to,ka vienkārši nepareizi darīja, apskatīdams tās meitenes , nezinot kāpēc to vispār darījis..un vienkārši stulbi klusēja, +beigās- piedod. pāris asaras pat nobirdināja. mazliet tāda daudzpunkte man,jo necentās neko noliegt,izdomāt attaisnojumus. un pats trakākais ir tas,ka prāts nu nemaz man mierīgāks nepalika, kā arī tā saruna šķiet bijusi nebijusi, vilšanās sajūta tepat vien ir. šķiet,ka tagad vienkārši grūti to aptvert,ka nāksies katram atrasties savā zemē, bet iespējams,ka tas pēctam nāks par labu, jo JA attiecības ir par izjukšanu, tad tam būs vieglāk notikt šķirti, nevis kopā esot pieņemt tādu lēmumu un dzīvot ja ne tuvumā, tad vienkārši būt vieglāk sasniedzamiem. es vispār laikam esmu par jaunu, lai domātu kaut ko tālāk uz priekšu, naiva esmu ar savu muļķīgo sapņu pasaulīti, tāpat arī mazliet egoiste, jo man neliekas nekas slikts doties ar vienkāršu kursa biedru iedzert pa aliņam, vienkārši pavadīt laiku mazliet cita puiša kompānijā, bet redz man tas būtu nepieņemami,ja tā arī mans puisis atļautos darīt. nezinu,iespējams tas tāpēc,ka manējais agrāk bijis tāds " svilpaste" .