Vai jums ir bijushi taadi gadiijumi, kad neparedzeetu apstaaklju deelj nokaveejaat lidmashiinu, autobusu, kaadu tikshanos vai jebko citu un tas ir izveerties jums pozitiivi vai paglaabis juus no nelaimes?
Buutu interesanti ko taadu palasiit, jo man pashlaik vajadzeeja atrasties lidmashiinaa, bet es neesmu - censhos saakt domaat, ka tas ir uz labu..
Platinum, jaa, visu pareizi pateici, kaa jau arii diskusijas pieteikumaa mineeju. Vienkaarshi esmu dzirdeejusi "viena tante teica" stilaa par taadiem notikumiem, bet nekad neesmu dzirdeejusi no cilveekiem, kuri staastiitu par savu pieredzi.
Es būšu no tām, kas domā, ka viss notiek uz laimi.
Mums vienreiz bija tā, ka gribējām ar mammas kolēģiem braukt uz akvaparku Lietuvā laikam. Nu lūk, iekāpjot mašīnā, lai brauktu uz pulcēšanās vietu, to nevarēja iedarbināt. Tad pusceļā tčohnīja, ka nav pases, atgriezās, tad atčohnīja, ka vēl kaut kas nebija. Nu un beigās autobuss salūza un nācās visiem griezties mājās. Atbraucām mājās, manējam temperatūra 40, es nezinu, ko es ar šamo ar tādu akvaparkā darītu!
Neko tādu īpašu nokavējusi neesmu, bet atceros, ka ziemā bija gadījums, ka zināju, ka mikriņš, lai tiktu mājās ir, piemēram, 18.00 un ar to gribēju braukt, bet tad kka izdomāju, ka jāieiet veikalā un beigās braucu 18.10 un beigās izrādījās, ka tas, kurš bija 18.00, pa ceļam, iegāzās grāvī.
Savas vainas peec neko neesmu nokaveejusi, bet esmu nokaveejusi connection reisu deelj taa, ka lidmasiina veelu ielido. Tas vienmeer ir izveerties par lielaako murgu un nekas pozitiivs no taa visa nav iznaacis...
Nokavējusi neko neesmu, bet ir gadījies tā - eju pāri ielai (Džutas/Ropažu krustojums). Pašai toreiz salīdz.maz gadu bija - 13 laikam. Gāju no tirgus un tikko biju sākusi iet pāri ielai (pie aptiekas, pāri Džutas ielai), man no rokām kaut kas izskrita, turpat uz tās ielas pietupos pacelt un pieceļoties, lai turpinātu ceļu man turpat acu priekšā saskrējās divas mašīnas. Turklāt tā pamatīgi, abas beigās atradās uz trotuāra pretējā pusē. Neviens gan necieta nopietni. Bet nu baisi paliek, kad iedomājos, kas būtu, ja man nekas neizkristu no rokām.
Man bija viens gadījums, kad biju ļoti maziņa, kādi 5 gadi, bet neko sīkāk negribu stāstīt. Tāpēc ticu, ka Kāds mūs tomēr virza un ne vienmēr mēs visu nosakām paši. Toreiz bija tā, ka mēs nevis nokavējām transportu, bet tas šoferis vnk mūs (veselu ģimeni) neielaida iekšā un aizbrauca, kā nospriedāt, tas transports avarēja un bija ļoti daudz cietušo.
Paldies, ka padaliijaaties, tiiri interesanti. Atceros, senaak arii bija diskusija, kur viedoklji daliijaas par to, vai muus virza intuiicija vai augstaakie speeki, vai vienkaarshi sagadiishanaas.
Es nenokaveeju klasiski lidmashiinu, situaacija bija daudz sarezhgjiitaaka un ne manas vainas peec.
Man ir bijis atkal taa ,ka tiesi paspeeju peedeeja briidii-liekas,ka nekad dziivee to nevaresu ar normaaliem speekiem ,un tas tomeer notiek...Manaa dziivee ir bijusi daudzi taadi momenti,ka esmu kaut ko izdariijusi uz aatru roku ,neapdomaajot sekas un beigaas liekas atkal-taa tam vajadzeeja notikt,lai izsistu mai no sliedeem pareizaa laikaa,vietaa...!
Man radiniece ar zīdainīti plānoja tajā dienā lidot atpūsties. Viņas no mazpilsētas ar mašīnu brauca uz Rīgas lidostu. Radinieces draugs bija palicis mājās un skatījās TV. Pie sienas istabā stāvēja plaukts, uz kura stāvēja divi lācīši (ne mīkstie). Vienā brīdī lācīši ne no šā, ne no tā nokrita uz grīdas uz saplīsa. Nekādu satricinājumu nebija, neviens plauktu neaiztika. Radinieces vīrietis piezvanīja viņai un izstāstīja notikušo un radiniece izvēlējās nelidot. Un labi ka tā. Konkrētā lidmašīnu, ar kuru viņām vajadzēja aizlidot, avarēja.
Varbūt tāpēc nevajag jaukties iekšā likteņa lietās un ļaut, lai iet, kā tam jāiet. Jo, iespējams, tajā visā iekšā ir arī sava veida pasargāšana. Izjaucot kaut ko vienu, tiek izjaukts arī pārējais līdzsvars.
Esmu nokavējusi autobusu, braucu ar nākamo. Garām braucot redzēju, ka nokavētais saskrējies ar vieglo mašīnu.
Nebija liela avārija, taču zinot sevi, kas zin kā būtu bijis.
dažādu iemeslu dēļ nepārcēlāmies uz valsts otru galu un labi, ka tā jo nepagāja ne mēnesis kā atradu darbu savā pilsētā, bet mans vīrietis darbu tajā pilsētā pazaudēja.
1701
