Dzivosana kopa pirms kāzām

vecuma marasms sākās?

Es esmu tikai par to, ka pirms kāzām ir jādzīvo kopā... Godīgi sakot es pat īsti nevaru aptvert kā var aprecēties pēc 6 mēnešu pazīšanās vēl nedzīvojot kopā! Man liekas, ka vismaz gads ir jānodzīvo kopā zem viena jumta, lai izlien visas labās un sliktās īpašības un tad var domāt par precēšanos, lai nav pārsteigumu, ka vīrs slepeni pudelē skatās, a sieva pat putekļus nemāk saslaucīt!

mmm, man liekas, ka par precībām būtu jāizlemj 9-12 mēnešus pēc kopdzīves sākuma. Ja kaut kur pazūd tā iemīlēšanās sajūta, kaut kas nepārvarami tracina otrā- nav vērts.

Piemēram mani vecāki nedzīvoja nopietni kopā pirms kāzām. Apmēram mēnesi pēc kāzām padzīvoja, mamma nevarēja izturēt vīra ģimeni un aizbrauca atpakaļ pie mātes. Tikai pēc bērna piedzimšanas (pusgadu vēlāk) sāka dzīvot kopā, nu jau atsevišķi no vecākiem. Un ir lietas, kas sadzīvē vienam un otram joprojām kaitina arī pēc 20+ gadiem.

Es uzskatu, ka noteikti vajag.

Vēl viedokļi?

Ja sāk dzīvot kopā pirms kāzām, tad kāzas var nenotikt , jo ierauga otrā tādas īpašības , kas tāpat tiekoties nav pamanāmas vai tiek slēptas!

Uzskatu,ka noteikti ir jādzīvo kopā,jo kaut kā jau jāuzzin visi niķi un paradumi. Es ar savu vīrieti dzīvoju kopā jau 3 gadus un par kāzām vēl nedomājam. Ir tikai domu līmenī,ka varbūt pēc 2 gadiem.

P.S. Mana vīrieša brālēns apprecējās pēc 4mēnešu pazīšanās ar savu sievu-lūk,tās ir iekšas

Man jau šķiet, ka kaut kāda daļa taisnības tajā visā ir, bet katram tas ir individuāli, nevar vispārināt. Es ar savu vīru sāku dzīvot kopā tikai tad, kad Dzimtsarakstu nodaļā jau bija iesniegums un nolikts datums.

Neviens pāris nebūs identisks. Cilvēki tikko iepazīstas un gadiem dzīvo kopā un pēc tam apreceas un nodzīvo līdz vecīšu vecumam, cits aprec pēc viena mēneša pazīšanās un izskjirās pēc mēneša, gadījumi ir dažādi, kā var par to tik konkrēti spriest?
Viss atkarīgs no abām pusēm, no satikšanas, no kopīgas valodas, no lietām ko dara kopā. Ja nespēj saglabāt attiecības dzīvas, viņas protams, ka izjuks.

Esmu kopā ar puisi 6 gadus, vēl par kāzām nedomājam.

Un tos niķus stiķus ir ļoti labi iepazīt pirms kāzām, nevis pēc.

pec 2ned aicinaja pārvākties ,pec mēneša parvacos,pec 6men bildinaja kops kopa dzīvojam,pec 3,5men pec bildinajuma apprecejamies,pec 1,5mēn svinējām 1gada pazīšanās jubileju

Piekrītu viedoklim, ka trakākie partnera netikumi ir jāiepazīst pirms kāzām.
Mans tagadējais vīrs apprecēja mani gadu pēc kopdzīves uzsākšanas.
Manai labai paziņai atkal ir izveidojusies autores aprakstītā situācija- dzīvo kopā jau 5 gadus, kopā ir ilgāku laiku, ir 2 gadus veca meitiņa. Finansiālā puse ir kārtībā, lai kāzas uzrīkotu. Paziņa vēlas precēties, bet vīrietis jūtoties labi arī tāpat.
Manuprāt, arī šādas tēmas ir jāprot sava starpā izrunāt uzsākot kopdzīvi- ko kurš savu nākotni nespēj iedomāties bez vai ar, piemēram, vai partneris vēlas precēties, bērnus, mājas vai tikai dzīvokļa iegādi utt., lai laicīgi varētu apdomāt, kuri nākotnes lielie soļi būtu nepieciešami, lai pieslīpētos jau laicīgi.

Bildināja aptuveni pēc gada kopā būšanas (mums nav tāds noteikts laiks, kopš kura mēs skaitāmies pāris). Pirms kāzām zem viena jumta padzīvojām 4 mēnešus, jo pārvācos tikai pēc bildinājuma saņemšanas.

Man kāzas nav pašmērķis, tādēļ uzskatu, ka ir pat labāk, ja pirms kāzām ierauga kko tādu, kā dēļ nav gatavs precēties. Labāk tā, nekā precēties, mega kāzas, viss tas farss, un pēc ~5 gadiem čušs.. izšķiras, jo, izrādās, otra izmētātās zeķes un atraugāšanās pie galda no rītiem ir pilnīgi neizturama.

Ar draugu kopā bik vairāk kā 6 gadus, dzīvojam kopā pusgadu. Nu tādi velni atklājas, par kuriem pat ļaunākajos nākotnes scenārijos nebiju iedomājusies. Ja visu šito es atklātu tikai pec kāzām... tas ir tas pats, kas kaķi maisā pirkt

Pirms vēl nebija bijušas attiecības, savā galvā biju izdomājusi, ka ar puisi noteikti sākšu dzīvot kopā tikai tad, kad būsim kopā vismaz gadu, bet reāli dzīvē tā nenotika.
Sākām dzīvot kopā jau pēc apmēram diviem mēnešiem, bet izšķīrāmies pēc 9 mēnešiem, jo dzīvojot kopā sapratām, ka esam dažādi cilvēki.

Secinājums tikai viens, labāk pēc 9 mēnešiem to saprast, nevis satikties gadu, sākt dzīvot kopā un tad tikai pēc laika saprast, ka divi dažādi cilvēki un, ka nākotnes nebūs.

Man liekas, ka vajag pirms kāzām kopā padzīvot, jo tomēr - randiņi un tikšanās pāris reizes nedēļā ir kkas viens, bet ikdiena un sadzīve pavisam kas cits.
Protams, katrs pāris ir savādāks un katrs dara kā jūtas labāk. Es noteikti nevarētu apprecēties ar cilvēku, ar kuru neesmu dzīvojusi kopā. Man ir jāredz kopīgā ikdiena, jāredz ieradumi, lai zinu vai vispār varu sadzīvot ar tiem utt.

ja tā nopietni, tad manuprāt vajadzētu padzīvot kopā kādu pusgadu-gadu un tad sākt domāt par kāzām. ja pa šo laiku ir izdevies pieņemt un iemīlēt visus sīkos sliktos ieradumus un dzīvesstilu, visu, kas otrā var kaitināt, tad ir vērts
bet, ja tā nenopietni, patīk arī tie stāsti, kur viss noticis ļoti spontāni, iepazīstas, iemīlas, apprecas, viss 2 nedēļu laikā pašai rados ir tādi stāsti.

Tad labāk ir nedzīvot kopā pirms bildinājums nav saņemts?

Bildinājumu var arī nesaņemt, ja nedzīvo kopā, jo vīrietis taču negribēs bildināt kaķi maisā

Nav tāds labāk. Turklāt ne visiem precēšanās ir pašmērķis. Es personīgi zinu vairākus pārus, kas pusdzīvi ir kopā, bet nav precējušies. Es šaubos, ka viņiem tāpēc ir nepilnvērtīgas attiecības.

Pati es uzskatu par dīvaiņiem tieši tos pārus, kas kopā sāk dzīvot tikai pēc kāzām.

Tad labāk ir nedzīvot kopā pirms bildinājums nav saņemts?

Es labāk izvēlos padzīvot kopā PIRMS bildinājums ir saņemts

Jāpadzīvo kopā pirms kāzām. Nav tak vecie laiki, kad vecāki izvēlās līgavaini un tad nu līdz kāzu dienai nedzīvo kopā, lai meita neaizmuktu no viņa pirms kāzām.