Sveikas, meitenes!
Sākšu ar to, ka nu jau vairāk kā pirms mēneša iepazinos ar lielisku puisi. Pavisam droši varu apgalvot, ka tādu cilvēku var satikt tikai reizi dzīvē. Šī neilgā laika posmā viņš spējis darīt mani tik laimīgi, cik laimīga neesmu bijusi nekad. Plānojām nākotnes plānus, dzīvokļa iegādi, kopīgu dzīvi... un tad pienāca mirklis, kurš apgrieza kājām gaisā visu manu pasauli.
Zināju, ka viņam ir problēmas ar aizkuņģa dziedzeri, tāpēc viņš lietoja zāles. Zināju arī to, ka viņa mamma nomira no aizkuņģa dziedzera vēža. Un tā nu viņš pirms dažām dienām mani satrieca ar paziņojumu, ka saņēmis ilgi gaidītus analīžu rezultātus un nav atlicis vairāk kā gads...
Tajā mirklī viss sabruka. Biju histērijā. Asaras lija kā vēl nekad. Viņš teica, ka mums labāk iet katram uz savu pusi, jo viņš nevēlas, lai man viņš būtu jāredz brīdī, kad viņam paliks pavisam slikti. Es paliku pie sava sakot, ka neatstāšu viņu un būšu blakus tik ilgi, cik ilgi laiks mums to atļaus...
Pēdējo dienu laikā par to nerunājam. Dzīvojam tā it kā nekas nebūtu zināms. Izbaudām mirkļus kopā. Taču apziņa, ka viss var vienā mirklī beigties, mani grauž no iekšpuses tik ļoti, ka nav to iespējams izteikt vārdos.
Ko vēlos no jums? Kādu padomu... kā rīkoties? Kā izturēties? Kā sadzīvot ar domu, ka cilvēks, kuru mīli vairāk par visu pasaulē, vienā mirklī var vairs nebūt blakus?
Nekad nebiju ar ko tādu saskārusies, nebiju aizdomājusies par to, ka kas tāds var notikt ar kādu ko mīlu... man ir bail. Un asaras nevar apturēt... :(
Paldies jau iepriekš par ikvienu ieteikumu/komentāru.
738
