Sveikas meitenes!
Tad nu sākšu visu pēc kārtas, esmu ar savu draugu kopā nu jau kā 3 gadus, sākām satikties vidusskolā, es esmu no citas pilsētas un viņš no citas.
Pēc skolas beigšanas izlēmu, ka vēlos doties uz Rīgu un uzsākt mācības kā vizāžiste, draugs nolēma braukt ar mani par cik es tā gribu(viņš vēl aizgāja no sava darba manis dēļ).
Abi sameklējām Rīgā darbu, strādājām un tgd pēdējos mēnešus man bija uznākusi depresija un sanāca daudz strīdēties un es jau biju gatava doties uz savu pilsētu atpakaļ uz mājām un arī to skaļi viņam pateicu, kaut arī es nekādus atlūgumus nebiju uzrakstījusi un neko nedarīju, mans draugs paspēja aizbraucot paciemoties uz savu pilsētu sameklēt sev darbu, atbraukt atpakaļ uz Rīgu un uzrakstīt atlūgumu, un tūlīt pēc pāris dienām viņš mani atstās pliku kā baznīcas žurku, bez TV, datora, segas, aizkariem, paklāja, traukiem, jo tās ir visas viņa mantas, BET viņš, protams, man piedāvā, lai es braucu uz viņa pilsētu, dzīvoju ar viņu kopā, mums būtu pašiem savs dzīvoklis....te nu atdurās, tā smagā lieta par ko es nevaru izlemt-Man darbā paveicās un vadītājā piedāvāja paaugstināt mani amatā no bērnudārza auklītes uz audzinātāju, ja es iestāšos skolā, ko es, protams, arī taisos darīt(jo man ir izvēle mācies Rīgā vai savā pilsētā, kur ir šīs skolas filiāle)...Tad nu sanāk tā -jāizvēlas vai nu dzīvot kopā ar draugu pilsētā, kur man nav nekādas izaugsmes iespējas, kur nu vēl vispār atrast darbu, vai palikt Rīgā un tiešā vārda nozīmē cīnities par izdzīvošanu, jo alga man nav nekāda lielā un es nezinu kā galus savilkšu kopā, bet līdz ar to man ir darbs, ko es dievinu.
Ko jūs manā vietā darītu, esmu tiešām izmisumā un jāizlemj jau pāris dienu laikā.