Kāpēc tieši sportistu draudzenēm adresēts? Jo viņas vislabāk sapratīs. Tātad stāsts: iepazinos ar puisi, Amors ķēra mūs abus un uzreiz. Izrādījās, ka viņš aizraujas ar biljardu un spēlē ļoti labi, braukā uz turnīriem, mājās stāv pāris zelta trauki. Es nopriecājos to uzzinot, beidzot varēšu iemācīties, jo biljards mani vienmēr ir aizrāvis, tikai nav bijis ne ar ko spēlēt, ne kur spēlēt. Galds viņam ir mājās, tāpēc nebūtu jāuztraucas par abiem, bet! Sākas skumjā daļa.
Nedēļas nogales vienmēr ir biljarda nogales, sabrauc cilvēki, kurus es lielākoties nezinu. Un pirmajā tusiņā puisis mani pabrīdināja, ka spēlē varot kļūt mazliet egoistisks un par mani aizmirst. Lieki piebilst, es biju ne tikai aizmirsta, bet pilnībā tiku ignorēta. Ja viņš nebūtu pabrīdinājis, tad noteikti uzrīkotu scēnu nepajokam. Nekādi nespēju sadzīvot ar domu, ka kā var cilvēks, kuru ikdienā grūti no sevis dabūt nost, pēkšņi tevi ignorē tā, it ka tu būtu tikai bāra mēbele. Un sākās iekšējā cīņa starp "labi, es arī spēlēšu" un "nē, lai tās bumbas iet ratā". Un es sāku just greizsirdību uz biljarda galdu. Nemāku dalīties. Nemāku piekāpties. Varbūt tas ir tikai pagaidām, bet ir apmulsums tik un tā.
Zinu, ka autosportā ir tā, ka vai nu tu esi blakus līdz pat startam un vari uzspiest veiksmes buču uz ķiveres, vai arī tajā dienā tev nākas būt malā un norīt grēmas, jo tu nedrīksti būt blakus, tas ir aizliegts. Ir sportistiem tādi niķi un paradumi...
Mēs esam par to runājuši. Viņš ir sajūsmā, par domu, ka es varētu braukt līdzi uz turnīriem un viņu atbalstīt, bet man ir divejādas domas. Jā, protams, es viņam justu līdz, bet, kā justos viņš, redzot, ka 8 stundas esmu nogarlaikota līdz papēžu galiņiem. Zaudes gadījumā vispār būtu teksti no sērijas "tev jau nepatīk biljards...".
Iekšējā cīņa notiek starp "es gribu spēlēt", bet! Man tad būtu sajūta, ka galds mani ir uzvarējis. Tāpēc es pat putekļus no viņa maliņām neslauku. Ignorēju. un domāju, kā varēju nonākt tikt stulbā situācijā.
Protams, viņa draugi ir neizpratnē - mēnesis pagājis, es nespēlēju. Mans draugs ir pārliecināts, ka man iepatiksies un pati sākšu braukāt uz turnīriem (??!). Esmu viņam teikusi par savām sajūtām, bet viņš tikai smejas un saka, ka esmu pirmā meitene, kas ir greizsirdīga uz biljarda galdu.
It kā nieks vien ir, sevišķi, ja no malas lasa, bet mani tas grauž katru dienu. Stulbi.