Nav tā, ka vīra ģimene nepieņemtu, tikai ir jau dažas reizes nācies dzirdēt tādus norādījumus, ka man esot jādzīvo pēc viņu noteikumiem ( jā, noteikumiem, ne ieteikumiem), jo es esot iebraucēja un vispār ko gan es saprotot savos gados. Sākumā pieklājīgi noklausījos, laidu gar ausīm un ar vīru, kurš nu nav nekāds mazais, darījām pa savam. Kad tas sāka atkārtoties jau biežāk, atbildēju pieklājīgi, ka mums ir pašiem sava ģimene un lai dzīvo paši savu dzīvi, tad tik nu sākās... Vīrs arī viņiem jau ir teicis, ka viņu runas ir absurds.
Vīrs, jā, ir lielisks, bet laikam mūsu savienība nav tik spēcīga, jo šīs situācijas pamanas iesprausties starp mums un radīt problēmas. Visu, kas ir krājies nemaz vairs nav tik viegli aprakstīt. Pieķēru sevi, ka arvien biežāk jūtos vientuļi un tas vairs nav veselīgi. Nopietni apsveru iespēju palikt ilgāku laiku Latvijā kā bija plānots iepriekš. Jāskatās, vai atradīšu kādu dzīvoklīti uz nenoteiktu laiku, kur apmesties ar mazo.