Sveikas! :)
Šovakar uznāca luste pēc kāda laba vīna, tad nu rezultātā pie mūzikas to arī baudu, bet ne par vīnu tagad...
Jau apmēram gadu satikos ar kādu puisi, it kā forši - pats jau stabili iekārtojies dzīvē, interesants sarunu biedrs un, protams, ne tikai sarunu biedrs. Sākām tikties kad biju attiecībās, viņš bija kā morāls balsts - tieši tas, kas toreiz bija vajadzīgs, bet jutu, ka viņu īsti neapmierina tā situācija un netieši lika izvēlēties. Teicu, ka neko savā dzīvē mainīt negribu. Pazuda kontakts, lai gan ik pa laikam apmainījāmies ar sms, tomēr tas vairs nebija tā. Pagāja laiks, jau mazliet vairāk kā pus gadu esmu brīva, atkal satikāmies, tomēr viss vairs nav tā un nu jau man šķiet, ka tieši es esmu tā, kura kaut ko vēlās... Skaists īpaši nav, arī pats izsmalcinātākais nē, bet tā ''balsta'' un drošības sajūta būs darījusi savu. Jūtu, ka viņš pat man negrib uzticēties, saka, ka esot viltīga un tamlīdzīgi, bet jautājums jau laikam būs vai jūs šādā situācijā censtos pierādīt pretējo un mēģinātu ko veidot, vai tieši otrādi - laistu prom un būtu atvērta kam jaunam?
118
