Man ir jautājums.
Kā Jūs izturētos manā vietā/kā būtu pareizi?
Es izskatā neesmu sevišķi glīta, esmu ļoti īpatnēja (daudziem liekos nepatīkami īpatnēja), ļoti nākas cīnīties par savu vietu "zem saules". Tas man ir sāpējis jau kopš bērnības.
Man ir māsīca, ar kuru dzīvojam vienā mājā (dzīvokļos vienu zem otra), daudz piespiedu kārtā nākas kontaktēties, jo ģimenes tuvas. Esam uzaugušas gluži kā uzskatītas par māsām, bet es viņai nekad neesmu patikusi un viņa nekad nav arī mani pažēlojusi vai pacentusies iecietīgāk izturēties. Es gribētu saglabāt labas attiecības, bet tāda sajūta itkā viņa vislaik izmanto manas vājās vietas (to, ka man nav laba izskata, talantu), lai celtu savu pašapziņu tieši atklāti lieloties ar to, kas viņai ir.. Tā nu sanācis, ka viņai drīz liela jubileja, svinēs ieaicinot visus savus draugus un radiniekus, protams, arī mani. Kā jūs rīkotos, brauktu vai nebrauktu?
Grūti pateikt visiem radiniekiem tā normāli, ka nebraukšu un vēl nosaukt to iemeslu.. Uzskatīs par nepieklājīgu un aprunās. Bet tajā pašā laikā nesaprotu vai ir vērts saglabāt attiecības, ja man cilvēks patīk, bet es viņam nē. Vai ir vērts atļaut cilvēkam sevi izmantot..