Strupceļā

Tikko uzzināju (ne no paša vīrieša), ka viņš nav ticis pāri savai bijušajai, ar ko izšķīrās, tieši pirms mēs sagājām kopā. Ir pagājis vairāk kā pusgads. Nav daudz un nav arī tik maz. Šķiet, ka esmu jau te teikusi, ka viņa dēļ diezgan daudz savā dzīvē liku uz spēles - pārcēlos no savas pilsētas uz citu valsti, prom no ģimenes un draugiem. Es nebūt nevainoju tajā puisi, tie bija mani lēmumi un pašai par tiem jāatbild.
Bet es tagad sēžu un nezinu, ko darīt. Nezinu, vai pietiks spēka aiziet uz darbu, un viņu satikt līdz vakaram arī nevarēšu.
Tas nenāca īsti kā pārsteigums, jo tāda iekšējā sajūta un daži apstākļi (piemēram, viņu nemitīgās sarakstes, kuru iniciators bija mans draugs) jau par kaut ko tādu ziņoja. Bet tik un tā nekam tādam, man liekas, tu nevari būt gatavs.
Protams, lai izšķirtos ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, vajag laiku, un es varētu turpināt censties un mēģināt iespraukties tajā vietā, kas ir jau aizņemta, bet vai vajag? Tajā pašā laikā tik viegli un vienkārši tas izveidojās, tik šķietami laba ir mūsu saskaņa visās iespējamās jomās. Un negribas to aizmest prom.
Gribējās tikai ar kādu padalīties, jo šobrīd nav kam pat piezvanīt. Un varbūt te ir kāda, kas bijusi līdzīgā situācijā.