Gribu pastāstīt situāciju un dzirdēt jūsu viedokļus, lai gan izvēli lielā mērā esmu jau izdarījusi. Centīšos īsi un kodolīgi.
Tātad - pirms kāda laika iepazinos ar puisi, ar viņu viss vislabākajā kārtībā, tuvu manam ideālam, bet pēc kāda laiciņa sākās problēmas, proti, - uzzināju, ka puisim ir bērns un viņš ir bijis precējies. Pats pastāstīja. Es vienmēr biju domājusi, ka nekadnekad vispār neko nesākšu ar puisi, kuram jau ir bērns (tikai tādēļ, ka pati vēl esmu gana jauna) bet viņš jau bija kļuvis man ļoti mīļš un domāju, ka labi - pievēršu uz to acis un paskatīšos, kas notiks tālāk.
Nebija arī ilgi jāgaida - pēc kāda laika tiku nostādīta fakta priekšā - bērna māte brauc prom uz ārzemēm, viņai vispār abu kopējais bērns īsti nerūp, tādēļ viņam labāk būšot dzīvot pie tēva. Ne vien uz kādu laiku, bet pavisam.
Es to nespēju pieņemt. Man patīk bērni, bet es neesmu gatava uzņemties rūpes par vairākus gadus vecu bērnu un uzskatīt viņu teju vai par savējo (puisis ir aicinājis dzīvot ar viņu kopā, materiāli ir nodrošināts, bet nu arī piebildis, ka būtu jauki, ja ar viņa dēlu iedraudzētos, varētu citreiz parotaļāties kopā, uztaisīt ko paēst, aizvest uz bērnudārzu, nu, protams, māti viņam neaizstāšu, bet tā dzīvojot tā justos)
Pateicu puisim, ka tomēr tā nevaru. Labi - ar faktu, ka bērns viņam ir vēl kaut kā varu samierinaties, tomēr tik lielā mērā - nē. Viņš atbildēja, ka tādā gadījumā esmu egoiste un viņš man vispār neko nenozīmē, ja tik viegli varu visu izbeigt. Bet nu es zinu, ka mani šī situācija visu laiku iekšēji grauztu - ka viņam pirms manis ir bijušas tik ļoti, ļoti nopietnas attiecības, protams, kādreiz gribētu arī apprecēties (nu kaut vai tīri idejiski domājot) bet man negribētos būt otrajai, zinot, ka viņam tas viss jau bijis. Paskaidroju viņam visu, bet viņš vienkārši to nespēj/negrib saprast, uzskata, ka tā vispār nav problēma.
Viņš bērnu ļoti mīl, tas, protams, ir jauki, es viņam ne mazākajā mērā nekad neesmu likusi izvēlēties mani vai viņu, nekad neko tādu arī nedarītu, vienkārši pateicu, ka man tas nav pieņemami un gribu visu izbeigt, bet viņš uzskata, ka lieku viņam izvēlēties. Ar viņu normāli satikties vakaros vispār ir teju neiespējami, vienmēr viņam līdzi ir bērns, man jau netraucē, bet nu jāpiebilst, ka viņš ir ļooootiļoti izlutināts, visu laiku jaucas iekšā sarunās, tēvs arī neko pat necenšas aizrādīt. Saprotu, ka bērns prasa uzmanību, bet nu kādas elementāras pieklājības normas arī it kā būtu jāmāca jau bērnībā. Par divvientulīgiem vakariem/izbraucieniem un visu pārējo vispār vari aizmirst.
Kā rīkotos Jūs šajā situācijā? Šī laikam ir tā reize, kad prāts uzvar jūtas. Bet vai tiešām es rīkojos egoistiski un es nedrīkstētu vēlēties puisi, kuram tik nopietnas lietas (kāzas,bērni) arī būtu tikai ar mani, nevis jau pirms tam? hmmm?