Asaras

Ja gribas raudaat-raudu. Par vaaju man neviens nav uzskatiijis-vismaz tie,kas mani paziist ikdienaa.

raudu bieži viņa priekšā,no asarām nekaunos! Vīrietis manā priekšā raudājis 2 reizes3 gadu laikā!

p.s jā es esmu arī pie tām kas raud pie seriāla, filmām,video , nu no visa raudu :D

emocijas :D

Tikai vienreiz,kad laukos draugu sunim tika pārbraukts ar traktora piekabi. Tad asaras sprāga uz visām pusēm,jo nevaru izturēt,kad dzīvnieki cieš. Slēpos aiz saulesbrillēm,bet viņš mani mierināja. Suņukam tagad viss,paldies Dievam,kārtībā. Vairāk nav gadījies un domāju,ka nebūs,jo nav daudz lietas,par kurām raudu.

Man ir bijusi momenti,kad raudu gleznojot , tad peec tam juutos loti labi-taada sajuuta,ka esmu izlaidusi aaraa emocijas,kuras sakraajusaas ...Parasti taas gleznas man ir izdevusaas loti labas.

Esmu ļoti emocionāla. Kad nāk raudiens, tad vai nu mēģinu ar visiem spēkiem tās saturēt līdz brīdim, kad būšu viena un varēšu kārtīgi izbridināt asaras. Slēpju tās no visiem, arī no sava vīrieša. Jutos ļoti neerti, ka kāds mani varētu redzēt tādā mirklī. Jūtos vāja un žēlojama, bet acimredzot psiholoģiski man to nevienam negribas atklāt un tāpēc slēpjos. Liekas, ka tādā brīdi ļauju kādām ienākt dziļi manā pasaulē, bet man tas laikam īsti nav pieņemams, es pat nezinu. Bet jā, ir bijušas reizes, kad ir grūti novaldīt asaras. Pēdējo reiz tas notika tad, kad viņš īsti neizprotot manu pagātni un paris notikumus, pardzīvojumus tolaik, atļāvās šerpi atcirst man, ka es pati biju vainīga, ka tā ļāvos utt., kgan situācija toreiz man bija ļoti smaga un pilna ar pārdzīvojumiem, kas vel joprojām sirdī sāp. Tajā mirklī gaidīju, ka viņš pateiks kko labu un mīļu, bet tā vietā dabūju cirtienu dvēseles vārīgākajā vietā. Gāju uz vannas istabu izraudāties, jo ļoti sāpēja sirds, atnākot atpakaļ uz istabu bija gruti vel valdīt asaras, jo viņš mani ļoti sāpināja kaut ko tadu pasakot, biju gaidijusi tādā brīdi sava vīrieša atbalstu.

Jūtos vāja un žēlojama, bet acimredzot psiholoģiski man to nevienam negribas atklāt un tāpēc slēpjos. Liekas, ka tādā brīdi ļauju kādām ienākt dziļi manā pasaulē, bet man tas laikam īsti nav pieņemams, es pat nezinu.

līdzīgi kā man - tik ļoti neļauju, lai kāds ienāk dziļāk manā pasaulē, dzīvē, ļooti grūti tāpēc man veidot attiecības, jau tagad lēnām sāku meklēt psihologu, pie kā iet :)

Patiesībā mani ir ļoti viegli saraudināt, bieži vien sacepos par sīkumiem, un raudāt gribās ļoti. Taču turos līdz pēdējam - pat tad, kad acis pilnas ar asarām un jūtu, ka tūlīt viss nāks ārā, visiem spēkiem pasmaidu, un domās mēģinu sevi nomierināt. Ja kāda asara nobirst, saku, ka tas dēļ acu pilieniem, un tas ir ticami, jo valkāju kontaktlēcas un pilienus sanāk lietot diezgan bieži. Reizēm tik traka izlikšanās man pašai sāk šķist par gļēvulību, bet, ko padarīsi.

esmu raudājusi tikai vienu reizi un tas bija, kad gandrīz viss nojuka
citādi neraudu, jo negribu to darīt viņa priekšā, filmas, seriāli galīgi neskaitās, lai gan ari tad īpaši neraudu, kad esmu ar viņu, nezinu, kāpēc tā

Es arī pie tām, kuras cenšas neraudāt citu klātbūtnē. Es pat nevaru raudāt, ja kāds ir apkārt, man var vnk notecēt dažas asaras, bet raudāt nekādīgi. Un līdz ar to, dažas reizes gadā (2-4) ir lielais sprādziens no mazā sīkuma, ka varu pusdienu noraudāt ar pauzēm. :D Es esmu tā sevi no bērnības ietrenējusi, ka pat bērēs man notek tikai asaras. Pārāk agri man bija jākļūst "stiprai", dēļ kā tagad nākas ciest ar smagu raksturu. :)

Ja nāk raudiens tad raudu gan vīrieša priekšā, gan ģimenes.

raudot, jūtos vāja, tāpēc asaras vienmēr cenšos slēpt!

tomēr vakardien sanāca raudāt draugam redzot.. paraudāju, pārgāja, jutos krietni labāk! viņš pieradis pie maniem mūžīgi trakojošajiem hormoniem, kas bieži izpaužas lielās garastāvokļa maiņās.. bet raudājusi līdz šim nebiju.

neatceros, kad pēdējo reizi raudāju. pēdējā gada laikā tiešām neesmu. neesmu pat tad, kad no šīs dzīves aizgāja mans pats tuvākais cilvēks...

un tas mani kaut kā nedaudz biedē, jo nezinu, vai tas ir normāli.

asaras es nekad neradisu svesiem. piemeram, ja studiju laika kads pasniedzejs vai komisija ir mani izedusi, nolikusi utt, kas reizem licies nepamatoti vai ipasi nezeligi...es nekad neraudasu vinu klatbutne, man pat acis asaras nebus, jo seja bus ka betons(nez emocijam), bet, ejot kaut vai uz pieturinu, lai majas brauktu, asaras birs ka pupas, jo ai, cik loti zel sevis!
ar virieti gan ir ta, ka ja ir tas asaras, tad ir.

Esmu ļoti emocionāla, arī no bailēm vai dusmām mēdzu sākt raudāt. Draugs ļoti daudz ir redzējis mani raudam, no viņa asaras īpaši neslēpju - tāpat jau nevar noslēpt :)

Jebkuru citu cilvēku priekšā gan cenšos slēpt asaras, pareizāk sakot, cenšos cik spēju nesāķt raudāt citu cilvēku priekšā.

lai ari o kartes skatuvi neskatijos tik pat ka...atceros, ka lingita loti biezi raudaja. vot tas gan man likas loti nevieta. laikam cilveks nevareja sevi savakt, parak liels stress. aiz liela stresa un bezpalidzibas cilveks ari izplust asaras.

kas attiecas uz grutniecibu(vel nav beigusies, bet nu cik tad tur vairs tas laiks). visa tas laika esmu raudajusi tikai 2 reizes. man drizak hormonu del sakuma bija tada agresija vai pat dusmas.piemeram, vareja loti nokaitinat sab. transporta pensionarite, ja velejas manu vietu. vajadzeja valdities, lai nenolamatu tristavigos vardos. :D

Raudu mazaak nekaa agraak kopumaa.bet jaa,filmas,dziesmas man arii uzsit asaras un par taam kaunos...ceru,ka reiz buushu tik stipra ,lai nekauneetos no savaam emocijaam.

Esmu 1x raudājusi viņa priekšā. Toreiz sakrājās visādas emocijas un es vienkārši sāku raudāt. Tā arī cilvēks nesaprata, kas ar mani :D Man nebūtu kauns raudāt, ja būtu iemesls..

Esmu un ļoti bieži raudājusi drauga priekšā! Vienmēr cenšos noturēt asaras, bet tās birst pret pašas gribu, un tas man nepatīk, citreiz jau viņš saka, ka par bieži raudu un par sīkumiem, kas ,galvenokārt, ir mūsu attiecības.