Brīdinu, īsi nebūs!
Pat nezinu, ar ko sākt. Jūtu, ka sirds drīz uzsprāgs no pārpilnības, taču nav kam to visu izstāstī, draudzēnēm kaunos.
Tātad, esam kopā kādu laiku. Bet es šķiet ar katru dienu ar vien vairāk vēlos šķirties. Sāku pati piefiksēt, ka nevēlos seksu ar viņu, pat skūpstiem meklēju iemeslus, lai to nedarītu. Mani kaitina viss ko vins dara, ko saka. esmu laimīga, kad viņš no rītiem guļ ilgāk, jo tad esmu viena. Varbūt tas tāpēc, ka viņš šobrīd ir bez darba un katru dienu sēž mājās. Neesmu radusi, ka mēs tik bieži esam kopā. Reizēm šķiet, ka nevaru paelpot, trūkst gaisa..
Pati esmu dekrētā, pēc iespējas vairāk eju ārā, lai nav uz viņu visu laiku jāskatās. Viņš tik reti iet ārā ar mani, ka es pat vairs to nejautāju. Viņam vnm ir kkādi attaisnojumi tam - kkas sāp, kkas jādara datorā.
Manās acīs viņš sāk zaudēt cieņu, jo labāk sēž mājās uz bezdarbnieku naudas, nekā meklē darbu. Ok, naudas mums pietiek, bet man šķiet, ja viņš būtu kārtīgs vecis, viņam darbs būtu svarīgs, kaut vai tik daudz lai justos kā vīrietis. mājas darbus neapdara, vakar palūdzu, lai izslauka grīdu. uz to viņš atbldēja, ka tā nemaz nav tik netīra..
es vairs neredzu kopīgu nākotni, jo viņam patīk iedzert brīvdienās ar draugiem un sēdēt pie datora. viss.. man tomēr interesē arī kkas vairāk. gribētos kādreiz aiziet uz teātri, kādu pasākumu. bet nē, vienmēr kkādi attaisnojumi, kāpēc to nedarīt. nejūtu izaugsmi mūsu attiecībās. es gribu, ko vairāk no dzīves. gribu romantiku, mīlumu, dāvanas un uzmanību.
ai, tas viss ir tik sarežģiti, ka petiesībā, ka seit pateisībā ir aprakstīta tikai daļa no manas emociju gammas.
gribēju sirdi izkratīt un jā, varbūt arī kādu padomu.
atvainjos par kļūdām, jo asaras acīs..
23
