Sagribējās izkratīt sirdi...
Ar draugu jau esam kopā vairākus gadus. Pašā sākumā tik traki nebija, ik pa laikam aizgājām kopā uz kādu pasākumu, bet tagad... Piedāvāju braukt kopā uz kādu koncertu, bet viņš vienmēr atsaka - zinot, kā tur būs, liela cilvēku burzma, nebūs jautri, neinteresē tāda mūzika un tā tālāk. Ceļošana esot bezjēdziga naudas tērēšana. Ja aizbraucam ciemos pie draugiem, viņš kādā brīdī vienmēr sāk čīkstēt, ka jau jābrauc mājās, kaut gan man vēl gribas ballēties un visi aicināti palikt pa nakti...Tā nu ļoti bieži esam pirmie, kas brauc prom un tiek izdomātas stulbas atrunas, kāpēc jau jādodas. Pašai ļoti patīk koncerti, ballītes, ļoti patīk dejot, viņš nedejo vispār, citreiz izdodas izlūgties pāris dejas un viss, ja tomēr esmu pierunājusi viņu kaut kur aiziet.
Vienīgais kas pagaidām kaut nedaudz palīdz ar šo visu sadzīvot ir tas, ka vismaz neatsaka braukt uz draugu dzimšanas dienām un pasēdēšanām ar draugiem. Liekas, ka viņam pašam nekas īsti nepatīk... Saka, ka ja gribu braukt uz koncertu vai iet ballēties, lai eju ar draudzenēm, bet gribas taču kādreiz arī kopā ar viņu. Gribas padejot... Gribas gūt pozitīvas emocijas kopā ar viņu...
Vai kādai ir līdzīgi? Kā ar to sadzīvojat? Varbūt ir izdevies kaut kā mainīt viņa attieksmi?