patiesībā man visai interesanti sanāca.
bija man draugs, kuru es krāpu, tikai to es darīju tā, lai neviens to nezinātu un ar puisi mums bija labas attiecības. biju pieķērusies. kaut kad bez viņa, bet ar draugiem aizgāju uz bāru. satiku viņa labu draugu, kurš man jautā, vai mēs vēl esot kopā? jo esot redzējis, kā mans draugs savā pirtiņā, esot skūpstījies citu, pēc kāda laika jau gājuši abi uz otro stāvu, kur guļamistabas. godīgi sakot, biju šokā un sapratu, cik ļoti tas sāp.
blakus sēdēja bārmenis, ar kuru biju kādu laiku pazīstama. nezinu kā un kurš (bijām diezgan iedzēruši), bet pēc mirkļa jau mēs bijām viens otra skavās un skūpstījāmies. interesants vakars sanāca, šķīrāmies ar smaidu uz lūpām.
vēlāk mājās domāju par savu draugu, raudāju un nesapratu, kāpēc jūtos tik aizvainota, kāpēc tas tā sāp un galu galā, kāpēc man to vajadzēja zināt. sapratu, ka tā ir tāda kā atriebība man par krāpšanu, bet es vismaz parūpējos par to, lai puisis neko nezina un viņam nesāp. man bijušais bija cūka!
toties tagad man jau vairākus mēnešus ir puisis (jā, tas pats bārmenītis), kuru nevēlos sāpināt un uzticos, zinot, ka būs godīgs pret mani. :)