Oiiii... par tiem karstuma un aukstuma viļņiem piekrītu, tas bija drausmīgi, tik neaprakstāmas sajūtas.. Man palika loti slikti, viss reiba, vēmiens nāca, drebuļi nāca, sāku pat rīstīties. Es nespēju tam noticēt, pārlasīju vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Man tas nelīmējās kopā ar to, kādu es viņu biju iedomājusies. Jā, viņš daudz ko darīja ne pa prātam man, bet krāpšanas jautājumu vienmēr bijām izrunajuši un man viņa uzskati bija ļoti skaidri, ka nē un viss, viņš tā nedara. Un tad nāca lielais abloms un realitāte. Vispār tas sliktums man bija kādu mēnesi, kad vispār nevarēju nomierināties. Nu jau tas ir pagātnē, nu jau ir vieglāk. Bet, kad tā pavairāk to atceros un sadomājos, emocijas var atgriezties.