Par karbonādēm un kotletēm janitis var piekrist attiecībā uz manu vīrieti (bet es tās vēl labi nemāku, tad nu netaisu un iztiek itin labi ar visām vistas filejām un gaļu mērcēs :D). Bet par kartupeļiem gan nē. Piemēram, vārītus kartupeļus mans neapēdīs līdz galam nekad vai ar gariem zobiem. Ceptus vai vārītus un tad krāsnī ceptus, jā. Bet tā viņam labprātāk patīk pamainīt - kartupeļu biezputra, tad rīsi, tad makaroni.
Un mans tikai vienu reizi aizgāja no galda, atstāja pusiesāktu šķīvi un neko nepateica, bet toreiz mēs bijām sakasījušies. :D Pārsvarā dzirdu, ka bija garšīgi, nu, ja nebija tik garšīgi, tad "paldies" un buča :D. Zinu, ka ir īpaši izdevies, ja skatās lielām acīm un nevar sagaidīt, kad uzliks uz šķīvja. :D Es it kā negribētu, lai man melo, ka garšo, ja galīgi negaršo. Bet es jau pati jūtu, kad kaut kas nav tik labi izdevies. Viņam ir mazāk pretenziju nekā man, tā man šķiet.
Un es tā padomāju, ka man arī būtu grūti būt kopā ar tik izvēlīgu vīrieti, kurš neēd makaronus ar vistas fileju (tos ananāsus tak var izlasīt), jo man tāda izpatikšana vienmēr ir "kodusi kaulā". Pēc kādām 3 vakariņām ar tādu sejas izteiksmi, es atmestu gatavošanu viņam.