klientu apkalpošana LV

Starpcitu, man ļoti patīk, ka šeit (Zviedrijā) veikalos neviens pats nenāk klāt un nejautā- kā palīdzēt, neskatās, ko dari. Vari kaut stundām staigāties savā nodabā.
Ir mentalitātes, kam patīk visa tā komunicēšanās, ņemšanās ar mērīšanos un slavēšanu, kaulēšanos ieskaitot- manuprāt, krieviem noteikti, dienvidniekiem. Bet ne mums. Dīvaini, ka īpašnieki īsti neizprot nācijas psiholoģiju, tā uzbrūkošā taktika atbaida, turklāt LV pārdevējām tas nesanāk dabiski, būtība ir pavisam cita.

Julenok, tajā veikalā krekli bija ne tikai pa 3 Ls, vienkārši pārdevēja neuzskatīja par vajadzīgu man rādīt to, kas maksā vairāk. Viņa uzskatīja, ka par kvalitāti dzirdējusi vairāk+viņai varbūt šķita, ka man neko dārgāku nav vērts piedāvāt, lai arī pati lūdzu, lai parāda kaut ko par augstāku cenu. Atbildot par pareizu trauku izvietojumu uz galda, tas bija skolas programmā iekļauts, kad vēl mājturības stundas bija jāapmeklē. Un arī tad, ja kādam to skolā nemāca, viesus sagaida ciemos daudzi, tāpēc man šķiet tikai loģiski, ka galds tiek klāts pareizi. Arī tad, ja nebūtu 2 minēto iemeslu tam, kāpēc galda izkārtojumu zinu, man ir sanācis savā laikā piepelnīties, veidojot prezentācijas par šo tēmu:)
Vēlos redzēt, kur esmu teikusi, ka kokvilna neatšķiras?
Par iepirkšanos internetā būsi slikti sekojusi, ja reiz nolēmi to tagad pieminēt. Jā, es iepērkos internetā, bet vairākas reizes esmu rakstījusi, ka pērku pārbaudītu ražotāju preces.

Par pieklājību nemācēšu spriest. Bet ar katru reizi aizejot uz IlPatio, fascinējos par viesmīļu neprofesionalitāti.
Pēdējais graujošais pasākums bija vasaras sākumā, kad viņiem Barbeq pica kļuva moderna, proti, bija iespējams to pasūtīt ar svaigu rukolu.
Ko dara viesmīlis pēc mana teksta, man lūdzu Barbequ picu. Protams, atbild ar pretjautājumu - jums jauno vai veco? :D :D :D Nu bvāāā.. :D Vecīt - vēlams lūdzu tikko ceptu!
Šis tāds gadījums ar humora piesitienu. Bet ārzemniekam reiz centās čekā iesist vēl klāt kādu aliņu, kuru mēs pilnīgi noteikti nebijām pasūtījuši. Un labi, ka man ienāca prātā izpētīt čeku, pirms atļaut draugam maksāt.

Regulāri eju uz to vietu, jo man patīk tā virtuve, bet gribētos tomēr, lai restorāna darbinieki savus darbiniekus apmāca pirms laišanas pie darbiem.

Kā paši attiecamies, tādu arī attieksmi saņemam pretī. Varbūt der padomāt, kā pašas runājam ar cilvēkiem, kādā tonī utt..

Pati briesmīgākā attieksme pēdējā laikā ir gadījusies no Spices Trodeks pārdevējas Zanes Brances. Attieksme zem katras kritikas! Es tādu darbinieci būtu atlaidusi uz līdzenas vietas. Nevaru vienīgi nekādīgi atrast, kur Trodeksam iesniegt sūdzības.

Līdz nesāku strādāt apkalpojošajā sfērā, arī citreiz domāju: " Nu, aaak Dievs, kā var tik ilgi apkalpot. Un viņa tāda nelaipna izskatās" Un visādi citādi. Tagad strādāju par pārdevēju un lieliski saprotu, ka nevienmēr pārdevējām ir labs garastāvoklis, it sevišķi, ja ir strādāts 6 dienas no vietas, 8 stundas dienā un visu dienu uz kājām.
Bet nav bijis tā, ka apkalpoju nelaipni, kaut ko rupju pasaku, nē nē nē. Vienkārši tas pozitīvais noskaņojums kaut kur izkūp. :D
Un tāpēc ļoti labi noder klienti, kuri pasaka kaut ko jauku, nedaudz parunājās, uzreiz garastāvoklis uzlabojās. :)

Kā paši attiecamies, tādu arī attieksmi saņemam pretī. Varbūt der padomāt, kā pašas runājam ar cilvēkiem, kādā tonī utt..

+++

Konnca, Tu gadījumā nestrādāji sen sen Dominā, ne? Vismaz atceros pēc izskata ļoti līdzīgu:)

Kā paši attiecamies, tādu arī attieksmi saņemam pretī. Varbūt der padomāt, kā pašas runājam ar cilvēkiem, kādā tonī utt..

ļoooti gribētu, lai tā būtu. Mums laukos ir viena pārdevēja, veikala īpašniece, vienmēr atrada par ko uzbļaut, nešķiro - pieaugušais vai bērns, pat pamatskolas beigās bija bailes iet pie viņas. :D Gadus 5 nebiju bijusi, iegāju, pirkos, uzbrēca - vai tad mājās nekā nav ko ēst, ka jāpērk tik daudz. Tieši tā - uzbrēca nevis pajautāja. Agrāk ir brēkusi, ja naudu pārāk ilgi skaiti (lai gan nebiju paspējusi pat maku īsti atvērt, kurš jau bija rokā un veikalā biju vienīgais pircējs un pati pirms tam avīzi lasīja), paprasi maisiņu (vai tad nevar paņemt no mājas vai aiznest rokās), ja pajautā, cik maksā produkts, kuram cena nokritusi, ķipa - tu esi dumja, ja nezini cenu, ja no milzīga sveramās desas gabala paprasi pus kg nevis ņem visus 3kg, kāpēc nevarot pirkt visu gabalu, cik dienas badā sēdēšot ar to kripatu desas (it kā tas būtu vienīgais pārtikas produkts pasaulē). Nedod Dievs klausīties to burkšķēšanu, ja gribi pārsimt gramus konču, piemēram.

Cik zinu, viņai kkas ar nerviem neesot labi, katrā ziņā - lūk jums briesmīga apkalpošana, vienalga, ar cik paltu smaidu ej un cik reizes saki lūdzu un paldies. Ak, jā - arī, ja pārāk daudz smaidi, viņa pajautā, kas par svētkiem, ka tik plati jāņirdz. :D

To sen jau neņemu pie sirds, jo pie tā jau ir pierasts, bet tas nenozīmē, ka jebkurā iestādē pret mani tā drīkstētu izturēties. Jā, laukos tas ir viens no 2 veikaliem, tā ka, ja negribi - neej, dzīvo badā. :D

Marchixa, vismaz no malas izklausās humorīgi:D Kā no Padomju savienības filmām- dusmīgā bufetniece:D Man pat laikam rastos azarts - katru nākamo gaidīt, ko atkal izstrādās:) Ta jau vairs nav jāuztver nopietni.

karinjo, reizēm gandrīz līdz asarām, bet ne no smiekliem, nu, agrāk tas bija. Tagad - jā, patīk speciāli aiziet vairākas reizes, lai pakaitinātu un paklausītos, ko gudru šoreiz izspers. :D A mazu bērnu šitādiem vārdiem nolikt, tad gan smiekli nenāca. :D

Tallink ceļojumu birojs Stacijas laukumā. Informāciju vajadzēja pilnīgi vai raut ārā no darbinieces, šausmīga neatsaucība ar atbildēm Jā/Nē.

Maziņa biju, pa ceļam no skolas iegāju pēc saldējuma. Izgāju no veikala un saskaitīju, ka man arī noskatītajām končām sanāk. Gāju atpakaļ, uzbrēca, ka es kā veca tantiņa, ka sapirkties ar vienu reizi nejēdzu. Knapi izšļpustēju, ka gribu končas un gāju mājās ar asarām acīs. Tajā veikalā nedēļas 2 nerādījos. :D Tagad, dzirdot tādu frāzi, atbildu, ka ''ar tik jauku apkalpošanu būtu grēks neatnākt vēl pāris reizes.'' :D Tad smieties sāk visi, kuri to dzird. :D Godīgi - brīnos, ka mani tur vēl apkalpo. :D

Tā ka - zinu, kas ir tiešām rupja apkalpošana ( :D ) un neesmu tik dumja, lai nezinātu, kādai tai jābūt normālos apstākļos. :)

Parti strādāju veikalā un man katru darba dienu stundas laikā jau ir tādas dusmas, ka pilnīgi roku dūrē savilkusi esmu un valdos, lai kādam neuzšautu! Riebjas man tie cilvēki, RIEBJĀĀĀS! Ietu prom, bet baigi vajag naudu! :D
Kad aiziešu, uzrakstīšu grāmatu par to, kā cilvēki veikalos uzvedas - dzīvē zemāki par zāli, tādēļ veikalā ienāk un grib nedaudz ievaldīt, kompensēt savu trūkumiņu. Dažiem varētu kājas nobučot, samīļot un čukstēt austiņā "Nāc atkal! Mēs Tevi ļoti gaidīsim..." un viņiem nebūs gana.

Starppilsētu autobusa šoferis vienu reizi gadījās tāds pi***. No sākuma es iekāpju autiņā, viņš runā ar ar kaut kādu savu čomu, un nemaz neskatās uz mani, es nesapratu, ko man darīt, pēkšņi vienkārši nobļaujas uz mani RUNĀ. Nu labi, pēc tam iekāpj apaļa sieviete, grib sēdēt priekšā, bet tur novilkts tas striķis, ka nevar tur sēdēt. Viņa prasa šoferim, viņš tik pretīgā un nicinošā izteiksmē pasaka, ka kas vai tad tiešām citur nav, kur apsēsties, ej un meklē. Pēc tam kaut kādi bērni lauku pieturā, cik sapratu no sarunas, bija jāsavāc, un šie bija aizkavējušies, tāpēc vecāki laikam zvanīja un teica, lai šoveris pagaida, beigās jau nekas nebija jāgaida,un šie bija laikā, bet no šovera tie mazie TĀDU lekciju dabūja dzirdēt, es jau vairs neatceros, kas tur īsti bija, jo tas notika ziemā, bet nu jā. Pēc tam viens invalīds pāri ielai sēdēja mašīnā, gaidot autiņu, kad redzēja, kad atbraucis autobuss gāja pāri ielai, kliboja viņš, visi jau bija salekuši autobusā, kad šis vēl tikai līdz ceļa vidum bija ticis (plats ceļš, Raganas pietura), un tad gāja autiņam pa priekšu un autiņš jau sāka braukt, un strauji nobremzēja, šis iekāpj autiņā un uz viņu burtiski bļauj - kas tev dzīvot apnicis, skaties, kur ej, vajag domāt līdzi utt. Un es sēdēju pašā priekšā, tieši aiz šovera, goda vārds, es knapi cietus, lai neuzdirstu tādam losim. Tas bija VTU VALMIERA autobuss, šoferis nezināms, bet tas bija šausmīgi, es pat skaitījju, CIK reizes viņš kādam uzdirsa, jo es te pat tuvu visu neuzrakstīju, jo kā jau teicu, tas bija sen.