Tātad, tīšu savu stāstu no sākuma.
Nebiju attiecību cilvēks, vienmēr uzskatīju, ja cilvēks nemīl mani tādu kāda esmu, viñš nav īstais.
Gāja laiks, satiku puisi (sauksim par A) viss notika strauji, iepatikās jau ļoti, nolēmu veidot attiecības ar šo vīrieti. Sākums nebija viegls, jau bija strīdi un mēģinājums mukt prom no A puses. Piedevu, centos beidzot mainīties pēc viņa prāta, gāja laiks un es tiku ierobežota ar vien vairāk un vairāk, līdz beidzot bija jāsēž mājās un jāgaida viņa zvans. Es kā ļoti draudzīgs cilvēks un saucamais "mazais spridzeklis" tā nevarēju. Divus mēnešus runāju tieši un centos piedāvāt kompromisu, bet bez panākumiem. Neredzēju izeju kā vienīgi uz šķiršanos, teicu vienreiz, ka tomēr nevaram rast kopīgu valodu, jo katrs no vārda "attiecības" saprotam un gaidam ko citu.
Tā lūk sāku savu runu, un piepeši puisis izplūda asarās, domāju, ka līdz ausīm saķēries un nelaidīs prom, solījās mainīties u.c. lietas. Pieņēmu viņa piedāvājumu vēl laiciņu paskatīties kā viss izmainās, protams nekas nemainījās, tā nu lūk es nolēmu, ka viss.
Protams ar to viss nebeidzās. Sākas tikai murgs, šobrīd pēc viņa uzskatiem, es esmu vēl viņa meitene. Viņš sazinājās ar manu mammu un teica, ka es tā sliktā utt. Sāka zvanīties, rakstīt, draudēja, ka izdarīs pašnāvību, atkoda manos sociālajos tīklos paroles un sāka rakstīt publiski jā no mana vārda mīlestības izpausmes pret viņu.
Satiku puisi K, sagrieza man galvu kājām gaisā, viss liekas pilnīgi citādāk ar šo K, viss ir pat ļoti labi, neticami labi, bet ir viens bet, puisis A.
Es netieku no viņa vaļā, lai ko darītu, netieku un viss. Līdz ar to, nevar uzsākt jaunu dzīvi ar puisi K.
Neviļus būs teikt, ka A bija mans pirmais tā saucamais "puisis".
Ko darīt? Palīdziet.
50
