Kā tu izlēmi?

Būšu priecīga uzklausīt katras stāstu :)

p.s. pašai drīz 22 gadi, šobrīd esmu izvēles priekšā un galīgi nav sajēga, ko darīt :D
Bet nevēlos runāt par sevi, bet no jūsu stāstiem, smelties iedvesmu :)

Tēvs pateica, es izdarīju, apmēram tā. Vispār jau nedaudz viltīgāk no viņa puses, taču ideja noteikti ir viņa. Saistīt mani tas viss sāka vien pēdējā kursā laikam. Darbs pats mani atrada, vienā dienā vienkārši zvanīja sieviete, kura bija dzirdējusi par manu bakalaura darbu, piedāvājot izmēģināt ko līdzīgu darbā paveikt, piekritu, nostrādāju tur 2 gadus, tad tiku pie nākošā darba, kuru arī man piedāvāja iepriekšējais kolēģis, jo gribēja kopā strādāt. Un pie darba universitātē tiku, jo pasniedzēji piedāvāja, tā kaut kā...
Par manu otro pusi gan grūti atbildēt, es saprotu ar prātu, ka ir vīrietis, kurš varētu ar mani būt līdz vecumdienām, ideāli derot gan kā vīrs, gan manu bērnu tēvs, taču kaut kas īsti labi mums nav, tāpēc šaubos.
Šī brīža prioritāte ir ģimene.
Nē, šobrīd būtu dzīvē 2x mainījusi savu izvēli.
Strādāju/studēju/attiecību statuss mainīgs/26

Man kaut ka dzive pati visu piespele, vai saliek ta, ka vajag. Uz sevi pilniba varetu attiecinat teicienu "cilveks doma, Dievs dara". Biju jau paredzejusi visu savu dzivi, bet viss izmainijas. Sava profesija nestradaju, izskiros no sava viriesa, ar kuru biju kopa 10 gadus un lai gan biju parliecinata, ka novecosim kopa.

Bet tagad esmu svesa valsti, briva un no majsaimnieces kluvusi par karjeristi.

Pēc vidusskolas man bija 2izvēles - LKA menedžments vai LMA mākslas vēsturnieki. Sapratu, ka LMA ir mazliet par daudz teorijas, tāpēc izvelējos par labu LKA. Varētu būt nedaudz vairāk prakses iespējas, bet nesūdzos, jo papildus studijām menedžēju labus muzikantus, mācu bērniem zīmēt un gleznot, kā arī piepelnos rakstot reklāmas rakstus. Dzīve pati piespēlē dažādus darbiņus un iespējas. Šobrīd galvenā prioritāte - tikt līdz 4.kursam, mācīties. Papildus visam vēl gleznoju - ir doma par jau 4izstādi rudenī.
Man ir 21. un būšu jau 3.kursā.
Šobrīd pats svarīgākais ir mācības, bet ar savu draugu dzīvoju kopā jau 3gadus. Iespējams, ka redzu kopīgu nākotni. Dzīve jau rādīs kā būs :)

Bet,manuprāt, galvenais, ir nečīkstēt un novērtēt kas ir sniegts :)
veiksmīgi ;)

Vidusskolās beigās apspriedu ar vecākiem, kur būtu labāk doties studēt. Izvēlējos to, ko izvēlējos, bet ne jau tādēļ, ka baigi patiktu (toreiz vēl nemācēju līdz galam noformulēt, kura nozare tiešām patīk, kaut gan aizdomas bija). Bija doma braukt studēt uz UK (jau biju iestājusies augstskolā tur un sakārtojusi visus dokumentus), bet pēdējā brīdī tomēr sanāca tā, ka paliku LV, ko nenožēloju. Izmācījos 5 gadus, pabeidzu maģistrus, pēc pirmā kursa atradu caur sludinājumu pirmo darbu nozarē...
Ar vīrieti ir tā, ka pirms laiciņa vēl biju domājusi, ka esam kopā uz mūžu, jo viņš man lieliski der, esam saderinājušies, bet... es jūtu, ka vairs viņu nemīlu, diemžēl. Tagad esmu tā kā krustojumā, nevaru izlemt, uz kuru pusi braukt. No vienas puses, laikam zinu atbildi, no otrās - tik grūti sāpināt cilvēku, ar kuru kopā pavadīti daudz gadi. Bet paliekot ar viņu kopā, sāpināšu sevi. Eh.
Man 25, strādāju, ir doma iegūt 2.augstāko.

Pēc videnes vajadzēja dabūt papīru vismaz kkādu, tad nu gāju tur kur ņēma. Tagad esmu tur kur esmu, jo citur negribēju būt tanī brīdi, un citi darba devēji paziņas teica lai eju tur strādāt. Tad arī aizgāju. Viss notiksies tā kā tam jābūt, cerams. :D Tagad atkal gribētu kko pamainīt, bet nezinu ko. Vajag kkādu grūdienu no kāda puses. :D

Vispār biju jau nobriedusi prom braukt pēc prof. vidusskolas - iziet praksi, vasaru paslinkot un septembrī prom. Bet piekrītu tam, ka dzīve pati visu sakārto. Man piedāvāja darbu manā prakses vietā, kas man likās pilnīgi nereāli - strādāt tik lielā uzņēmumā tādā amatā. Sāku strādāt, septembrī uzsāku mācības augstskolā,kuras man arī sedz darba vieta. Smieklīgi,ka agrāk teicu ka es nekad nedzīvošu tajā mazpilsētā, bet šobrīd nemaz citur sevi iedomāties nevaru :) Ir pagājis gads, esmu jau iejutusies, dzīve ir sakārtojusies pati no sevis un šobrīd man pirmajā vietā ir karjera, bet ticu,ka pēc gadiem tas varētu mainīties :)

26 gados izlemu mainit pilnigi visu, aizbraucu prom no lv, pilnigi viena.. likaas, ka nu tik man tagad dzivee ies uz augsu.... bet es kaut kur lasiju, ka no aizbraucot uz citu vietu nevar aizbegt no pagatnes, jo tu vienmer sevi tapat nem lidzi... ta ka uzskatu, ka kaut kas ir mainijies, bet ne krasi.. ir viss tas pats, kas man bija lv, tikai man te nav ziema :D

Man kaut ka dzive pati visu piespele, vai saliek ta, ka vajag. Uz sevi pilniba varetu attiecinat teicienu "cilveks doma, Dievs dara"

+ par sevi varu teikt līdzīgi.
Nekad neko īpaši neesmu iespringusi, domājusi, kas un kā būs .... ja darīšu tā vai citādi. Viss notika un notiek kaut kā pats no sevis.... Ar tādu sajūtu - tam vienkārši tā ir jābūt.

Izglītības (augstskolas) ziņā man neviens nav pamācījis kaut kur bīdījis utt. Pati izlēmu. Zināju jau 10.klasē, ko vēlos darīt. Pieteicos tikai vienā augstskolā, tajā arī tiku. Ar draugu iepazinos pirmajā dienā, kad ievācos kojās .... 6 gadi un joprojām esam laimīgi kopā :) :)

Nevienu dienu neesmu nožēlojusi savu izvēli - man apkārt ir kolosāli cilvēki, lieliski draugi, strādāju savā profesijā un šobrīd pamazām, pamazām domājam par ģimenītes veidošanu :) .....

Neesmu sapratusi. It kā pa laikam uznāk tās domas, ka vajadzētu jau "uzzīmēt" kaut kādus savus sapņus, mērķus, bet kopumā man labāk patīk kā ir tagad - es plūstu pa straumi un tādā veidā manā dzīvē notiek daudz vairāk interesanta, nekā turoties pie stingriem principiem un viena noteikta, iepriekš zināma ceļa. Es pieļauju, ka tas lielais sapnis vēl pie manis kaut kad atnāks.
Man ir bakalaurs LU, studēju puslīdz to, kas man padodas, bet ne to, kas īsti interesēja. Līdz ar to savā profesijā nestrādāju. Iemesls, kādēļ iestājos - tajā pašā fakultātē gribēju stāties citur, bet netiku budžetā. Pēc tam aizgāju studēt vēl vienu bakalauru, nesaistītu ar iepriekšējo, bet programma tomēr nebija īstā, neturpināju.
Neesmu vēl sapratusi, kur strādāt un kā pelnīt. :D Bet esmu strādājusi ļoti, ļoti dažādās vietās un man ir milzīgs gandarījums par visu to pieredzi.
Šābrīža otro pusi savā nākotnē labprāt redzētu, bet nezinu, vai sanāks. Droši vien pāragri to tagad plānot, jo kopā esam apmēram pusgadu.
Šībrīža prioritāte.. nuu, tā noteikti nav ne karjera, ne ģimene. Drīzāk - dzīves baudīšana. Visu ko redzēt, iemācīties, iepazīt arvien jaunus cilvēkus. Man ir ļoti, ļoti bail no rutīnas dzīvē, no saistībām, atkarības no kaut kā - darba, drauga, vienas ilglaicīgas dzīvesvietas -, tādēļ arī, iespējams, tā karjeras un attiecību veidošana tik labi nepadodas.

Kopumā jā, esmu apmierināta ar savām izvēlēm. Es diezgan spontāni dzīvoju un labāk nožēloju savus "jā", nekā "nē".

Tūlīt sākšu strādāt jaunā darbā, nestudēju, ir attiecības, 22 gadi.

20. Studēju kosmetoloģiju. To es izlēmu 11. klasē. Nenožēloju, jo zinu, ka tas ir priekš manis. Man ir draugs jau 4 gadus. To, ka viņš ir īstais, sapratu jau pirmajā attiecību gadā. (Jā, tikai 16 gados..). Pašlaik es strādāju. Ne savu sapņu darbu, bet nu nesūdzos, jo naudiņu vajag.
Mana šī brīža prioritāte ir studijas, karjera, bet, kad diploms būs kabatā un būs darbs manā nozarē, mana prioritāte būs ģimenes veidošana. Neesmu karjeriste, esmu vairāk tendēta uz ģimeni. Kopumā ar visu esmu apmierināta. Viss rit savu gaitu. Izskatās, ka arī pareizajā virzienā. :)

Izvēli par nākotnes profesiju biju izdarījusi pēdējos divos vidusskolas gados, tāpēc tas notika viegli un organiski. Tagad esmu pabeigusi bakalaura programmu, bet maģistros stāšos citā virzienā. Es gan neko neesmu pārdomājusi, vienkārši pirmā profesija ir tāda, ka līdz pensijai jau tajā nestrādāsi. Maģistrantūru pabeigšu uzņēmējdarbībā, cerot pati beigās uztaisīt savu uzņēmumu pa to pašu līniju.
Līdzšinējie darbi man arī nākuši viegli, galvenokārt tāpēc, ka hobija līmenī cenšos sevi pierādīt savā jomā. Cilvēki to pamana.
Šobrīd galvenā prioritāte ir karjera, jo man patīk tas, ko daru. Mērķi arī puslīdz skaidri. Kaut kad drīz es gribētu arī ģimeni, taču par savām attiecībām šaubos, to jau vakardien te izstāstīju. Nezinu, ar savu tagadējo vīrieti vai nē, bet ticu, ka viss būs.

Vēl joprojām neesmu izlēmusi.

Ko darit ar savu dzīvi nekad neesmu zinājusi. Man viss notiek kaut kā viegli un ar lielu "pareizā vietā pareizā laikā" piešprici. Neko nekad neplānoju - visu, kas gadās, izbaudu lidz pēdējai pilītei. Nekad neiespringstu uz to, kā butu vajadzējis vai kur es tagad būtu, ja būtu aizgājusi studet to, kas sirdij tuvs. Principā studijas izvēlējos balstoties uz nākotnes iespējām, universitāti zināju jau kopš pamatskolas, programmu izvēlējos tādu, lai būtu starptautiskā ievirze.
Vīra meklējumos esmu, bet principā par to vispār nedomāju un par balto kleitu nesapņoju :D
Šī brīža prioritāte - izbaudīt jaunību un attīstīt karjeru. Ā, iegādāties dzīvokli arī.

Tāda apzināta plāna man nekad nav bijis, studēt gāju, nezinot, ko īsti gribas, bet aut kā esmu nonākusi labā vietā.
pašlaik svarīgākais man ir dzīvot interesanti, neaizmirstot ģimenes plānus :)

Kā tu izlēmi/saprati, ko darīt ar savu dzīvi?
Vienmēr esmu bijusi liela sapņotāja, jau kopš bērniibas. Un visu bērnībā izsapņoto pašlaik pamazām piepildu. :)

Kopš sevi vispār atceros, esmu zinājusi, kas es vēlos būt, kad "izaugšu liela". To zināja visi. Tāpēc man nekad nav bijis sev jāuzdod jautājums - kas es būšu pēc tik un tik gadiem, kur iet studēt un vai vispār iet utt. Atbilde jau kopš 5 gadiem bija skaidra. Pašlaik studēju tur, kur man vnk ir lemts studēt, lai kļūtu par to, ko vēlos! Studēju LV, bet pēc dažiem gadiem noteikti studēšu ārzemēs, jo studiju kvalitāte tur, diemžēl, ir daudz augstākā liimenī nekā LV.

Esmu daudz strādājusi savā un ne savā nozarē. Visi darbi (nu gadriiz visi) bija forši, un visus ieguvu likteņa sagadiišanās pēc. Nejauši. Ar mani tā ir bieži, tāpēc es ticu, ka mēs nokļūstam tieši tur, kur mums bija lemts nokļūt!

Man nav otras pusiites, un diez vai kādreiz būs, jo es esmu ļoti riebiiga. :)

Strādāju/studēju/nav/22

Man kaut kā nekad nav bijuši konkrēti dzīves plāni, varbūt tikai ļoti lielos vilcienos zināju, ko darīt. Nu jā, zināju, ka studēšu, bet joma ilgi nebija skaidra un pirmo bakalauru ieguvu nozarē, kas nebija man īstā, otrais gan bija apzināta izvēle. Ar pašreizējo darbu sanāca neplānoti un tā pat nebija mērķtiecīga izvēle, vienkārši pagadījos vietā, kur meklēja darbinieci, un viss notikās, bet ar darbu esmu apmierināta.
Attiecības ir bijušas vairākas, bet nekad tādas, par kurām varu teikt: "Jā, esmu atradusi īsto ar kuru varētu arī apprecēties". Šī nu ir tā joma, kurā arī viss varētu notikt tikpat neiespringstot kā tas bija ar studijām un darbu, bet tad redzēsim :D
Šobrīd svarīgākais ir vienkārši dzīvot un censties priecāties par dzīvi, tad arī viss pārējais (ceru) būs.

Paldies, ka padalījāties, bija interesanti palasīt :)

Ak, es arī cenšos plūst pa straumi (kaut tas nav īsti manā dabā, jo patīk saplānot lietas), bet nu jau tas vienkārši paliek smieklīgi. Šķiet, ka kāds tur augšā par mani brutāli ņirgājas.
Mēneša laikā stabili vismaz 3x manījušies plāni. (kas ir balstīti uz to, ko iesākšu ar tālāko dzīvi - darbs/dzīvesvieta/attiecības/studijas...nevis šovakar melnās šokolādītes vietā, nopirku balto) Šīs pārmaiņas nav manis radītas..tas ir, redziet tagad man apnika, darīšu ko citu. VAI. Ai, es pārdomāju utt
Bet apstākļi piespiež mainīt plānus, jo nav īpaši izvēles.
Cik var, apnicis. Vēlos kādu skaidrību. Man pat nedēļa nepaiet, kad zinu kaut 95% notiks, kā plānots. 98% kaut kas vienmēr mainās. Nu cik var!
Ok, es pielāgojos ātri, jo nekas cits jau neatliek, bet sāk apnikt, ja godīgi.
Labi, tagad pačīkstēju, jūtos labāk :D Varu atkal pievērsties pielāgošanās procesam saviem jaunumiem. :D

Agrāk ticēju, ka izvēles jāveic ļoti atbildīgi un ātri, ka jau vidusskolas beigās noteikti jāzin, ko grib iesākt un kļūdīties nedrīkst, jo laiks taču iet un skolotāji arī to visu laiku borēja. Un likās, ka manā vecumā jābūt visam jau skaidram un dzīves modelim gatavam. Dzīvojot sapratu, ka var arī citādāk.
Šobrīd esmu vēl sevis meklējumos un uzskatu, ka tas ir labi, jo zinu - mācīties var visu mūžu. Cilvēkam ir jāturpina mainīties un pilnveidoties, nekad nedrīkst apstāties savā pašattīstībā. Pamēģinu kaut ko vienu, ja saprotu, ka gribu ko citu - mēģinu to. Karjeriste nekad neesmu bijusi. Man vienmēr ir bijis svarīgi darīt to, kas patīk, citādi nemaz nevaru.

Uz attiecībām gan tā mainīšana neattiecas. Esmu izvēlējusies apprecēties un šis lēmums nāca diezgan dabiski, organiski, kaut arī nemaz tik ilgi neesam kopā. Vienkārši paļaujos uz sajūtām.