Sveiki!Daudzām gan jau liksies muļķīgi, bet man tiešām ir sasāpējusi viena lieta un grūti izlemt kā rīkoties.
Vispār draudzība ir sāpiga lieta priekš manis jau no bērnības. Esmu pievilta un raudājusi dēļ šīm sauktajām ''draudzenēm'' neskaitāmas reizes. Šoreiz runa ir par vienu manu draudzeni jau no bērnības laikiem. Sākām draudzēties,kad bijām ļoti maziņas un kopā mūs arī saveda tas,ka abām bija nepaveicies ar draugiem, tā teikt ''bēdu māsas''. Dzīvojam diezgan tālu viena no otras un satikties sanāk pārsvarā tikai vasarā, jo vasarās dzīvoju netālu no viņas pilsētas. Vienmēr esmu bijusi morāli stiprāka par viņu, bet viņa gan bija tāda, kas par visu raudāja,skuma un nekur nekad negribēja iet. Vēl tagad atceros,kā es viņai slaucīju asaras nost no sejas un kā stundām runāju ar viņu pa telefonu un mierināju,vilku ārā no mājām un atbalstīju viņu. Toreiz bija tā,ka palīdzot viņai, es aizmirsu par savām problēmām un es tiešām viņai palīdzēju no visas sirds. Viņai viss nokārtojās, bet pēc tam manas problēmas pārauga vēl lielākās un sāpīgākās un, kad vēlējos just atbalstu no viņas, tad to nesaņēmu. Viņai beidzot bija daudz citu draugu, ballītes,katrā ziņā viss vislabākajā kārtībā. Pieklājības pēc viņa mani telefoniski uzklausīja un tas arī bija viss, jo nu nekādu atbalstu no viņas puses neizjutu. Protams mēģināju ar viņu izrunāties un neskaitāmas reizes, bet tas bija veltīgi, jo lai kā centos, tomēr laikam viņa līdz galam mani nesaprata. Vispār vienmēr,kad ar viņu centos izrunāties, viņa vienkārši sāka raudāt un stāstīt cik es viņai esmu svarīga utt un man viņas palika žēl, bet nu tas bija agrāk.
Tad manā dzīvē notika tāds,kā lūzuma punkts, jo bija dažādas problēmas ģimenē,kā rezultātā es no aktīva un runātīga cilvēka paliku diezgan klusa,noslēgta. Pēc tā man arī visi draugi kaut kur pazuda, palika tikai viņa, ar ko pāris reizes sazvanijāmies. Biju viņā arī ļoti daudz vīlusies un kaut kā no tā visiem maniem pārdzīvojumiem man palika,teikšu godīgi,pilnīgi vienalga par viņu un to mūsu ''draudzību''. Es viņai vairs pati nezvanīju, neko nemēģināju izrunāt, jo neredzēju jēgu. Bet tomēr viņa man visu laiku zvanīja pati un ''draudzējamies'' līdz pat šai dienai.
Protams, man viss nokārtojās un pagājušovasar,kad biju pie radiem arī satiku viņu bieži un sāku pat aizmirst visas vecās lietas un nodomāju, ka tāpat mūsu ilgā draudzība ir svarīgāka par to visu,kas bijis, lai gan daudzas lietas man vēl pat šodien sāp. Viss bija baigi labi, nepamanīju pat daudzas leitas,ko pamanu tagad, bet tad pienāca rudens un man priekšā atkal bija ļoti lieli pārdzīvojumi. Protams, atbalsta nekāda. Atkal tiku daudzmaz galā ar visu pati, no neviena cita arī nekādu atbalstu nevaru gaidīt.
Atkal ir pienākusi kārtējā vasara un esmu šajā,gribētu teikt nolādētajā pilsētā. Atbraukusi viņa pie manis ir vienu reizi, bet zvanījusi neskaitāmas. Viņa man visu laiku zvana un stāsta savas problēmas. Man jau nav grūti viņu uzklausīt un palīdzēt, bet lieta tāda,ka tas arī ir viss kas mūs saista. Viņa man stāsta par savām citām draudzenēm, puisi utt, bet kopā mēs nekur neejam un neko kopā nedaram, es tiešām sāku justies jau kā tāds uzticības tālrunis.Es zinu visus viņas draugus, tikai viņi nezin mani, jo nav pat mani redzējuši... Zinu to,ka viņa tusē gandrīz katru dienu, bet mani pat vienu reizi nekur līdzi nav pasaukusi, lai gan zin visu manu situāciju.
Vienkārši, pēc visa piedzīvotā man tiešām vairāk nav draugu, ar ģimeni ar nepārāk labi iet. Pēc visa šī man ir doma vienkārši nevis klusēt, bet pateikt viņai visu ko domāju un tajā skaitā arī to, lai viņa man vairs nezvana utt, jo man par draudzību tomēr ir citas domas. Vienkārši apnicis. Bet no otras puses, man tiešām nav draugu un varbūt ir jāmēģina tomēr kaut kā glābt tas viss un kaut kas jādara, bet kas ?
Protams,šī ilgā perioda laikā mana domāšana mainījusies un ar tagadējo prātu es daudz citu lietu būtu darījusi savādāk. Bet tagad man ir tāda putra galvā, es vienkārši zinu ,ka tā nevar turpināties, jūtos nožēlojami. Pati saprotu,ka tas viss ir iespējams bērnišķīgi, bet man tiešām ir grūti. Nav man kam pastāstīt to un tāpēc izlēmu izdarīt kaut ko sev netipisku un uzrakstīt to šeit.
Atvainojos,ka tik gari un iespējams ar daudz kļūdām, bet ir diezgan vēls un nevaru aizmigt,jo nespēju nedomāt par šo jau kādu laiku.
479
