Hah:D
Nu, bet mazāk gribēt nebija vērts, vaine, tas bija lielākais solis manā dzīvē, bet tagad, kad skatos uz savu bēbi, kā viņš čuč ieritinājies man azotē- nu, tā bija jānotiek.
Tāpēc varu atbildēt meitenei, kas komentēja a la- nu, ko Tu prasi forumā? Tas ir vājprātā grūti- izlemt, sajust, iedarbināt visas maņas, saskatīt, kas notiks pēc mēneša, gada, pieciem.. Es pat aru atzīties, ka pirmoreiz aizgāju pie zīlnieces, kaut gan par tamlīdzīgām lietām iesmīnu. Un pirmais teikums, ko viņa man sacīja, vien paskatoties plaukstā- nav nekādu sapņu prinču, mīļā, viss, kas tev dzīvē būs- būs jāsasniedz pašai. Acīmredzot mani tas nenobiedēja;)