Liekas, ka es neesmu nekas, ka neko nespēju, ka man nav karjeras tādas kādu vēlētos, ka man trūkst tik daudz kas, ka visi vīrieši satiek citas daudz labākas. Bijušais draugs, tas man ir vissāpīgākais kas var būt, pat negribu atcerēties, kad sāku par to domāt, asaras sariešas acīs, un tad vēl viens puisis, par to man vispār tāds riebums, man gribas uzlikt sev priekšā sienu un nevienu, nevienu, jo tāpat tas cietīs fiasko un es atkal būšu tur kur esmu tagad.