Tā motivācija ir dīvaina lieta. Es VARBŪT pat gribētu, lai man kaut ko aizrāda, jo šobrīd dzirdu: "Tu esi izkāmējusi, tu vispār ēd, nu, ar tavu jau augumu... blā, blā, blā!" Nu, viņi visi jau neredz mani bez drēbēm, es pati redzu, tāpēc zinu, kā viss ir patiesībā. Bet, kad uznāk tas grūtais mirklis, kad gribas noēst emocijas vai slinkums piecelt pēcpusi no dīvāna, tad tas, ko saka citi cilvēki ir tikai papildus arguments- apkārtējiem taču liekas, ka es tāpat tieva, draugs mīl mani tādu, kāda esmu, uz pludmali es tāpat nebraucu, pirtī neeju.... Un?? Tad priekš kam man tas viss? Un tajā brīdī motivācija pazūd kā nebijusi. Nav man iekšējās motivācijas. Tagad cenšos savu smadzeni iebīdīt uz to, ka jauna ar ātru vielmaiņu mūžīgi nebūšu, bet, vecākai esot, sākt sevi uzturēt formā būs grūti. Bet nu šis arguments arī kaut kāds... nu ne pārāk stabils... :D