Varu padalīties ar to ko redzēju un domāju par Stipro skrējienu.
Esmu priecīga ka nepiedalījos, protams nevienu nenosodu, daudziem tas bija pamatīgs cīniņš ar sevi un drošivien arī organismam cīņa PAR SEVI. Laiks bija tik auksts, drēgns ka apģērbtai nosala rokas ka nevarēju aizvilkt rāvējslēdzēju un mana doma bija, ārprāts. Draugs izstājās kaut kur pa vidu jo saprata ka ja turpinās tas labi nebeigsies, jo bija nenormāli pārsalis, tā ka drebēja un nespēja noturēt tēju rokās no trīcēšanas, viņš teica, ka izstājoties taisnā ceļā domāja iet pie ātrās palīdzības, tā tur kursēja nepārtraukti, tieši vīriešu starts bija nežēlīgākais, cik stāstīja daudzi turpat atkrita, apklāja ar sildošajām segām, cilvēki grīļojās no pārsalšanas, daxam bija tik slikti bet vēl ko spieda no sevis, viens no musējiem kājas cēla no dīķa jo izkāpt nespēja, teltīs bija nenormāls skats...grūti aprakstīt, bet neko tik graujošu nebiju redzējusi, visi nenormali bija pārsaluši, ok tie kas rūdījušies mazāk, bet te negāja runa par spēku (tikai), te bija runa par organisma izturība pret šādiem apstākļiem...