Manuprāt, svarīga ir savējo būšana klāt starta dienā. Ļoti, ļoti svarīga. Nevajag jau, lai kāds skrienot patur rociņu, bet to starta un finiša prieku gribas dalīt ar kādu.
Ternēties var viens, bet tajā dienā tie ir kā svētki. Dzimšanas dienu svinēt vienam jau arī nav jautri :D
Un tos līdzjutējus vajag tādus, kas izprot situāciju, jo kad skrēju 10km sanāca neforši, ka draudzenes, kad bija klāt startā, pazaudējās vai nenorientējās uz finišu. Es finišēju, bet nav viņu nav, es kādu pusstundu meklēju pēc finiša. Drausmīga sajūta. Labi, ka viss labi beidzās :D
Tā kā es visā šajā jautājumā ļoti esmu iepraktizējusies, līdzjusdama draugam, tad es arī būšu klāt, kā izcila līdzjutēja, ar savu visu tverošo kameru kaklā, protams! :D