Dzīvot mājās, būt ar bērniem

Nē.

Jau esmu. Loti patik. Tas, ka sedi majas ar mazo, ne uzreiz nozime, ka esi tikai majsaimniece. Paraleli var macities, attistit-pilnveidot sevi. Labprat sedetu ar mazo lidz kadiem 5--7 gadiem, bet finanses neatlaus.

nu esmu mājās, bet ik pa laikam strādāju, visu laiku mācos

Laikam jau negribeetu, jo esmu ljoti liela karjeriste. Bet nekad jau neko nevar zinaat. Varbuut visas dziives veertiibas mainiitos, ja beerninjs piedzimtu. Tas tomeer ir ljoti noziimiigs dziives paveersiens.
Tas buutu arii atkariigs no liidzekljiem. Ja to buutu pietiekami, tad, iespeejams, buutu vieglaak pienjemt leemumu palikt maajaas. Bet ja buutu jaadziivo no rokas mutee, tad noteikti ietu straadaat.

Mūsu plāns ir tieši tāds - ja finansiāli varēsim pavilkt, tad es palikšu mājās līdz bērna 3.5 - 4 gadiem, jo mums abiem šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka mazākam bērnam jāuzsākt gaitas kādā no Rīgas bērnudārziem.

Turklāt ar bērnu ir iespējams tik daudz kopā pasākt, ka to nekādā gadījumā nevar uztvert kā "sēdēšanu mājās".

Mierīgi.

Noteikti gribētu izbaudīt pirmos mēnešus, bērnam piedzimstot, tā kā nebūtu kā daudzas mūsdienu mammas, kuras nesas uz darbu, kad bērnam vien 3 mēneši. Tos 1.5 gadus, kas pienākas oficiāli, noteikti izmantotu. Tālāk jau skatītos kā pati justos, kā ar finansēm utt. Lai gan šobrīd domāju, ka ietu strādāt.

Nevarētu, gribētos pašai naudu pelnīt.


Taču tas nemaz nav tā (pēc tā, ko redzu apkārt)- ar putekļu lupatu, netīru priekšautu un 2 raudošiem sīčiem, kuri plēšas un nomoka mati mājsaimnieci - pēc zināmajām tādām sievietēm, ja viņām ir pelnošs draugs/vīrs, sievietes un bērnu dzīve ir pat aizraujoša(no malas). Tā viena pazīstama mamma to vien dara kā vadā bērnus pa mūzikas skolām, pulciņiem, dejošanām, pasākumiem, dzimšanas dienām, pārējā laikā ir mājsaimniece vai dara visu, kas pašai patīk. Te lomu spēlē pieejamās finanses un pašas attieksme pret savu un otra naudu.

Te lomu spēlē pieejamās finanses un pašas attieksme pret savu un otra naudu.

Kad ir bērni, tad jau vairs nedala - mana un Tava nauda. Tā jau ir ģimene :)

No sirds priecājos par meitenēm, kas mājās ar bērnu mājsaimnieces lomā atrod sev piepildījumu.

Es jūtos par to slikti, bet tomēr tā ir - mani tupēšana mājās beidz nost. Nu nav man aizraujoši lasīt vienu un to pašu bērnu grāmatu katru dienu, ripināt mašīnu grāvī stundu no vietas, staigāt pa vienu un to pašu mikrorajonu, un taisīt vīram katru dienu vakariņas.

Tāpēc es plānoju atsākt studēt (vakarniekos) un turpināt piestrādāt (pāris stundas nedēļā), tādējādi dodot iespēju sev uz kādām 3-4 stundām katru darbadienu izrauties no mājas, pabūt pieaugušu cilvēku sabiedrībā, padarīt kaut ko intelektuāli stimulējošu.

Esmu mājās diendienā jau vairāk kā divus gadus (būdama stāvoklī, arī ilgu laiku nestrādāju). Vairs nevaru, jūdzos nost.

Nē, es tā negribētu. Galīgi neesmu mājsaimnieces tips. Man nepieciešama pašrealizācija, izaugsmes iespējas, savi sasniegumi. Manuprāt, ideālais variants ir darbs uz pusslodzi. Ir darbs, savas lietas ārpus mājām, savi ienākumi un pietiek arī laika, ko veltīt mājai un ģimenei.

Tā viena pazīstama mamma to vien dara kā vadā bērnus pa mūzikas skolām, pulciņiem, dejošanām

Pulciņi un dejošanas ir apmeklējami no apm. 3 gadu vecuma, agrāk gandrīz nekur neņem. (Ja zinat, kur var tusēties 1,5gadnieki, dodiet ziņu!) Līdz tiem trīs gadiem, nu tikai tik, cik draudzenes - mājāssēdētājas ar bērniem var dabūt rokās, citādi nekā.

+ Libra, pusslodze ir ideāls variants, taču diemžēl grūti atrodams variants. Un paliek vēl aktuāls jautājums - kur uz to pusslodzes laiku likt savu acuraugu.

Nezinu, jo neesmu bijusi tādā situācijā. Teorētiski agrāk domāju, ka nevarētu, tagad domāju, ka varētu. Bet prakse reti sakrīt ar teoriju.

57,days - turpat, kur liek visi tie vecāki, kuri strādā normālu slodzi. Visi esam izauguši - cits bērnudārzā, cits ar omītēm, cits ar auklīti. Neredzu problēmu.

Jā, tas būtu vienkārši burvīgi:)

Nu līdz tam pusotram gadam jā, bet pēc tam drīzāk, ka nē, jo man tomēr ieplānota arī sava karjera un 1,5 gads man pietiktu, lai gribētos atpakaļ uz darbu ļoti, ļoti.

Nē, nevarētu.
2 gadu sēdēšana mājās mani traku padarīja.
Nevajag pārprast, man patika sēdēt ar mazo mājās, tomēr laiku sev, pašrealizācija - man tas bija tiiiik nepieciešams.
Jā, nu puslodzes darbs būtu ideāls, ja kopumā finansiāli ģimene šo pasākumu var pavilkt.
Kaut varbūt, ja finanses neierobežotas un var darīties, ko grib, tad varbūt piekristu. Tomēr noteikti mācītos/apmeklētu kursus utt.

Nepatīk fakts, ka aukles manu bērnu audzinās pa savam un nedod Dievs ļaus to, ko neļauju es. Bērnam tikai saputro galvu. Bērnu dārzos arī audzināšanas stili atšķiras. Nepieciešama stabilite. Nekādu - vienu dienu drīkst lēkāt pa gultu, otru jau nedrīkst.
Turklāt nesen dzirdēju faktu,ka bērniņus bērnu dārzā iekausta, kam draudzene izgāja cauri ar savu mazo žiperi. Tadeļ ne, paldies, savu bērnu pirmos gadus, kamer veidojas raksturs, vēlos audzināt tikai ģimenes lokā. Svešiem cilvēkiem neuzticos, kur nu vēl uzticēt to,kas visdārgākais pasaulē.

Nu nē.. :D man pat šermuļi skrēja no tādas idejas, ka 2 mēneši būs jāaizvada nekā, protams, beigu beigās tā nesanāca (nesanāks) , esmu cilvēks, kuram vajag darboties, darboties, darboties.. patīk tās dienas, kad iegulies vakarā gultā un jūti kājas tik ļoti, bet saproti - es esmu šodien tik daudz ko izdarījusi, diena nav aizlaista zudumā! lūk tā :)