Kā to izdarīt?

Kad es ex pametu.. arī visādus brīnumus manas ausis dabuja dzirdēt..

Esmu to jau šeit daudz rakstījusi - viņš ir egoists.. viņu interesē tikai savs labums, piemēram, attiecības ar Tevi. Viņam nerūp, ka Tev tās negribas un ar viņu jūties nelaimīga. Šādi egoisti parasti tomēr netaisa pašnāvību.

Ak jā, turklāt pirms pāris nedēļām viņam pazīstams džeks patiešām pakārās pēc šķiršanās ar meiteni. Līdz ar to māksla rokā.

Tas vēl viņam ir kā trumpis, lai manipulācija būtu iespaidīgāka..

Ja runājam par tādu lielu bērnu, kā tas čalis, tad Jasmīnas Vāveres variants ir pat ļoti neslikts

jāpiekrīt. Es savulaik atslēdzu telefonu uz dažām dienām. Nopirku priekšapmaksas sarunu karti un iedevu ģimenei jauno nr.. lai viņi nesatraucas :)

Man bija tādi pati situācija, diemžēl pareizo recepti neiedosi... Man īstenībā bija tieši tā pat kā Lea, taču es jau no žēluma pārgāju uz riebumu - neaiztiec mani, nesēdi tā, nestāvi tā, nerunā ar mani utt. Nožēlojami... Bet, nu, vienā skaistā dienā, es sakrāmēju mantas mašīnā un prom, jo tā nevar, dzīvot ar cilvēku, kuru tu nemīli, katram jādzīvo sava dzīve! Protams, no sākuma mierīgi nebija - viņš zvanīja gan man, gan vecākiem, gan draugiem lūdza, lai ar mani parunā.. Beigās sarunāju ar viņu satikties un paskaidroju visu cik vien sīki var, kā arī pateicu, ka esmu satikusi citu cilvēku, un tad nu gan bija miers!

Saņemies un nemoki sevi, nav tā vērts! :)

Diemžēl es arī zinu reālu pašnāvības izpildi no puiša puses, jo meitene pameta.
Bet nu... nevar uzņemties cilvēks atbildību par otra cilvēka emocionalu nestabilitāti.
Vajag vairākkārt teikt, ka tomēr nemīli un žēluma dēļ dzīvot ir pašiznicināšanās abiem.
Saņemies un dari to :)

Diemžēl es arī zinu reālu pašnāvības izpildi no puiša puses, jo meitene pameta.
Bet nu... nevar uzņemties cilvēks atbildību par otra cilvēka emocionalu nestabilitāti.

Tieši tā.

Man ar bija grūti izšķirties (kopā bijām 6 gadus)un pielikt punktu visam, tieši šī žēluma un baiļu dēļ! Priekš manis labākā recepte bija pateikt, ka esmu saputrojusies savās jūtās un nezinu, ko vispār gribu, ka man ir jāpadzīvo atsevišķi vismaz kādu mēnesi! Tad džeks pēc nedēļas nāca bildināt, tad atkal teicu, ka padomāšu pēc nedēļas pateicu, ka neprecēšos un tad arī viņš saprata, ka vairs neatgriezīšos. Nezinu vai pareizi darīju, bet brīžiem liekas - tā bija labāk, ka maldināju viņu 2 nedēļas, vismaz viņam nebija tā, ka aizeju ar visām mantām un punkts, pa divām nedēļam kaut cik vismaz padzīvoja bez manis, bišķiņ aprada ar domu! Tagad pēc 2 gadiem šis ticis pāri un cik es dzirdēju no kopīgiem paziņām ir laimīgs attiecībās, man par to ir liels prieks :)

Jau kādu laiku man arī bija jāpacieš šīs runas,es tiešām neticēju,ka kaut ko sev izdarīs un arī neizdarīja. Ja nu vienīgi ar autobusu aizbrauca uz kaut kādu nezināmu vietu,un teica,ka ies pakārties. Tikpat ātri cik viņš tur nonāca,tikpat ātri tika prom jo senči savāca. :D
Nekas no viņu teiktā nav patiesība,tīrākā manipulācija un solījumi,kas nekad nepiepildās! ;)

Lea, man liekas,ka tu nodiktēji tikko vārds vārdā manu šī brīža situāciju,kas velkas jau ilgi,jo tieši tā,kā tu saki tajā visā nospēlē mans žēlums pret viņu!

Labāk pateikt kā ir un kravāt mantas.

Ar žēlumu un maldināšanu cerība tam otram vēl dzīvos ilgi un viņš nespēs samierināties.

Turklāt pati nevarēsi no viņa tikt vaļā, līdz Tev tas sāks traucēt, ja nu vienīgi Tev tas nav izdevīgi !

tā tu varēsi viņu visu mūžu žēlot un neizšķirties. manai draudzenei bija tieši tava situācija. ne pašnāvību taisīja, nekas. jā, arī raudāja, bet kas par to? vai arī lēnām padari jūsu kopdzīvi arvien sliktāku, lai viņš pats gribētu šķirties, bet tas kaitēs jums abiem un būs vēl smagāk. ja civēks ir mīlēts, vienmēr sāpēs. jo ātrāk izšķirsies, jo ātrāk viņam beigs sāpēt. jo ilgāk vilksi laiku garumā, jo vēlāk viņš spēs veidot jaunas attiecības. ja tev viņs tik tiešām žēl, tad pādomā no šī skatu punkta.

Te citās diskusijās arī minēja, ka tie "viltus" pašnāvnieki nekad neko neizdarīs. Bet es teikšu tā - ja gribēs izdarīs gan! Pati zinu šādus piemērus. Tāpēc nekad nevajag jokot.

Mans bijušais puisis arī kad šķīrāmies draudēja man ar pašnāvību un visādām citādām stulbībām. Tā nu viss šķiršanās process ievilkās ~3 mēnešu garumā (biju vāja un nevarēju pielikt punktu). Redzot to, ka esmu vājā, saņēmu no viņa emocionālu teroru.
Beigās (ar māsas atbalstu) pieliku punktu - teicu, ja gribi darīt, tad dari, es tevi no tā nevaru apturēt, bet neceri, ka es jutīšos vainīga, jo tā vienīgi būs tava izvēle.

Pēc šķiršanās neesam vairs runājuši. Viņš mani kopīgām paziņām aiz muguras sauc par bezjūtīgu maitu, kas būtu pieļāvusi viņa pašnāvību.

Bet es gribēju būt laimīga!

Man ir bijusi līdzīga situācija, bet nereti tā vien ir, ja pats viņs rada sev apkārt tādus apstākļus , baigam šokam nevajadzētu pienākt, ka vēlies šķirties. ( ja vien nav rozā briļļu periods)
1. Ja draud ar pašnāvību un paniski raud - tas vien norāda, kad ķerās pie jebkādiem līdzekļiem (bezspēcības līdzekļiem), lai noturētu. Neciešu , ka tā dara.
Man tā bijušais darija, lai tik neaizeju. Bet pat speciālisti saka, gribēs viņš uztaisīt pašnāvību, bez tevis, ar tevi , viņs to izdarīs neprasot atļauju un skaļi nepaziņojot un to nevarēs novērst.
No tādam situācijām esmu mācijusies tikai to, neko nevar nošķelt vienā diena, tad tas cilvēks ir ,kādu periodu jāsagatavo , ja nekas nav labojams, kad tāds solis tiks sperts.

Bet ja ir šāda situācija, iesaku tev uzrakstīt atvadu vēstuli , kurā izskaidro lietas, kuras viņš nevēlas uzklausīt aci pret aci un viņas uzklausīt ( tajā vietā solot sev galu) un savākt klusi savas mantas un doties, kad viņš to nezina.
Būs spēriens par pakaļu liels, bet cilvēks ne to vien dzīvē neizbaudīs )) ir vēl spēcīgākas sāpēs par šim.

Mazāk vai vairāk, bet SĀPĒS VIENMĒR, ja tās attiecības ir kaut ko nozīmējušas.

Jā, arī manai draudzenei bija tāda pati situācija. Draudēja lekt Daugavā. :D Nu, tagad sveiks un vesels dzīvo. :) Vienīgais, nesaprotu jēgu pateikt to strīdoties. Kāpēc nevar tieši pretēji - mierīgi un cilvēcīgi izrunāties, ka nu nebūs jums. Vienmēr var arī kādam tuvam viņa draugam, ja ir tāds, ar kuru ir labas attiecības pateikt lai viņu pieskata un izved biežāk sabiedrībā, palīdz tikt visam šim pāri.

Nav nesāpīga veida kā izšķirties. Ja tāds būtu, tad visi to izmantotu.
Taču, tie ar pašnāvību draudētāji gan man besī. Laikam tāpēc, ka bijušais tāds bija - iedomājās, ka papinkšķēs, padraudēs ar kāršanos un es skriešu atpakaļ pie viņa. Tā nenotika un viņš, kad to saprata, ķērās pie nākošās stratēģijas, bet arī tā bija neveiksmīga. Tagad tā padomājot - liekas, ka domājot jaunas stratēģijas, kā mani iežēlināt un spiest uz manām emcoijām, lai es nešķirtos, viņš pavadīja vairāk laika, nekā domājot kā uzlabot attiecības, kamēr tās bija.
Es ieteiktu vnk pateikt, ka viss beidzies un miers. Cik ilgi marinēsi? Jeb tu domā tagad palikt ar viņu kopā aiz žēluma? Protams, šķiršanās sāpēs, bet ar laiku tas pāriet... Visi kādreiz piedzīvo šķiršanos. Tāpat kā pēc tam jaunu mīlestību.

Foršs džeks - prasa vecenei nākt atpakaļ, lai izpirktu paiku.

Man bija ļoti līdzīga situācija kā tev. Bijām ar draugu kopā gadrīz 2 gadus. Sākumā viss bija forši, bet tad vēlāk sākām saprast ( es sāku saprast) ka esam pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Tik un tā dzīvojam kopā , pēc 2 gadiem jau tā bija noriebies viss ( strīdi ) ka vairs nevarēju izturēt. Teicu viņam ka viss , mums nekas nesanāks, viņš protams lūdzās, teica ka mainīsies utt.. padzīvojām vēl mēnesi kopā, atkal teicu ka viņam jāizvācas, Viņš teica ka paliks vismaz nedēļu kāmēr atradīs kur dzīvot, protams pēc nedēļas neko neatrada. Sāku palikt arvien uzstājīgā un uzstājīgāka ka viņam jāiet prom. Viņš sāka mani sist, bija pāris reizes ka pa trepēm nogrūda lejā, bija pat reize ka ka pati aizmuku no savas mājas kāmēr viņš bija tualetē, jo man bija bail ka mani nesasit pa visam. Pēc kādu 2 mēnešu mokošas cīņas mēs beidzot izšķīrāmies. Nevajadzēja jau pašā sākumā atļaut palikt.

Tik paziistama situācija. Man tas viss vēl priekšā. Es arī uz to eju un plānoju šķirties, bet pašai tik žēl. Vienkārši žēl ka tā dzīvē notiek. Ka nesaderam. Vienmēr kad satiekam cilveku, mēs ceram ka šis būs īstais un vienīgais, bet sanāk savādāk, un man ir žēl ka sanāk savādāk. Citam tas ir pēc 2gadiem,citam pēc 10 gadiem, saprot ka nebūs tas celiņš kopā ejams. Es esmu pārāk emocionāla, lai to izdarītu ātri. Pašai no domas vien jau asaras acīs, žēl sevis, žēl viņa. Bailes no tās sajūtas,kad atnāc mājās un tu esi viens, piecelies no rīta un atkal esi viens. Fuj, cerams dzīvē man tas vairs nekad nebūs jādara.

Jo ātrāk tam pieliksi punktu, jo labāk. Pašai bija līdzīga situācija, protams, bija nepatīkami, jo puisis rīkoja scēnas ar raudāšanu, draudēšanu un zvanījās maniem tuviniekiem. Bet beigās pierimās, tagad jau pagājis laiks un esam laimīgi šķīrušies. Mana kļūda bija tāda, ka es vilku šķiršanos garumā, kādus 2 mēn. nevarēju saņemties un visu izbeigt.

Tas jau nav vīrietis, bet gan kaut kāds puišelis!