Pastāsts no svētdienas, bet ar nekādām beigām. Warning: Real guy story.. bieži tādus neredzēsiet :D
Tad nu Līgo vakarā braucu ar vilcienu uz laukiem....
Otrajā pieturā iekāpa stāsta galvenā varone: simpātiska sieviete, kas pustukšajā vilcienā apsēdās pretējā solu rindā tieši man pa kreisi. Kad viņa nāca iekšā es, protams, uzmetu skatienu, bet nekādas konkrētas detaļas nepaspēju iegaumēt, sapratu tikai to, ka koptēls man pat ļoti patika. Noklausījos uz kuru pieturu viņa dodas (man ļoti patika viņas balss), bet par nožēlu tā nebija mana pietura.
Acīs man spīdēja vakara saule, kas mani iemidzināja uz kādām 30 minutēm. Es pamodos no tā, ka vilciens bija apstājies pieturā un vagonā iekāpa džekiņš A. Es, tikko, pamodies, locījos ārā no savas guļpozas un sagaidīju ceļabiedru ar savu skatienu. Tad es pamanīju, ka sieviete man pa kreisi ir manāmi atrāvusies no savas grāmatas un ar ''izstieptu kaklu'' skatās uz mani, bet pēc tam, (sapratusi, ka es skatos uz džekiņu?) ātri nopēta viņai no mugurpuses tuvojošos jaunpienācēju, kurš apsēžas tieši aiz viņas un, kā izrādījās brauc uz to pašu pieturu, kuru viņa. Tā situācija man liekās tāda neveikla, jo es uz viņu itkā nevienu brīdi pat neskatījos, bet zināju, jutu, ka viņa skatījās uz mani....
Sēžu un skatos ārā pa logu, ar acu kaktiņu ievēroju, ka viņa uz mani ik pa laikam paskatās, bet momentā aizgriežas. Pēc vienas no šādā reizēm saņēmos, pagriežu galvu un konkrēti skatījos uz viņu cerībā kaut ko izdibināt, bet viņa bija tādā interesantā pozā: pieliekusi galvu un ar skatienu grāmatā, tā ka no manas puses seju, pilnībā aizsedz mati un nevis tā nedaudz, bet pilnīgi kā plats aizkars, tāds, ka gaisma knapi spīd cauri.
Nedaudz vīlies, atgriežos pie skatīšanās ārā pa logu nekurienē. Jūtu, ka viņa jau kārtējo reizi uzmet fikso skatienu un momentā aizgriežas, bet pēc šīs reizes sekoja arī dziļa un izteiksmīga nopūta. Man tā situācija likās tāda amizanta un es smaidīju, cerot, ka viņa to neredz. Iespējams, šai niansei nebūtu pievērsis īpašu uzmanību, bet tad atcerējos, ka līdzīgu nopūtu ļoti līdzīgā situācijā esmu jau novērojis iepriekš.
Es neatceros nekādas detaļas no viņas izskata, tikai to, ka koptēls man baigi patika. Ar šito visu bija pietiekami, lai saprastu, ka viņa ir parāvusi kādu stīgu manī, kurai neviena cita latviešu meitene nebija spējusi tikt klāt. Iešāvās doma, ka varētu iet un apsēsties blakus, uzsākt sarunu... bet uzreiz uznāca domas, kas mani atturēja- biju nekāds: parastās džinsās un sandalās (nē, zeķu man nebija) un kaut kādā tizlā, pogājamā kreklā, ko biju uzvilcis tikai tāpēc, ka tas bija pēdējais tīrais krekls. Pietam viņa lasīja grāmatu un, iespējams, negribēja kompāniju... pietam aiz viņas sēdēja citi džeki.. kas to redzētu.. Nē, man nebija iekšā...
Iepriekš jau biju nodomājis, ka tad, kad viņa kāps ārā būs obligāti jānopēta viņas dupšuks. Tas, ko es redzēju, atstāja uz mani dziļi paliekošu iespaidu un nelika vilties. Ar vienu zibenīgu acu uzmetienu man kļuva skaidrs, ka zem tiem melnajiem legingiem (vai nu kā tās apspīlētās bikses sauc) ir baigā štelle... Jutu, ka, pagājusi pāris soļus, viņa atskatās. Es, protams, ar nevainīgu ģīmi un ar skatienu ārā pa logu, lai nepieķer, ja nu kas.
Kad viņa izgāja ārā no vagona tur bija, vēl kaut kāds džekiņš B, dzirdēju, ka viņi pārmij pāris vārds (laikam, kāds uzdeva jautājumu) un es uzreiz kļuvu tāds greizsirdīgs. Kaut kas man tomēr lika paskatīties caur to vagona durvju stikliņu un, kā es paskatījos, tā momentā mūsu acu skatieni satikās.... uz īsu brīdi, jo es, sev netipiski, vienkārši noraustījos un momentā novērsos. Lieki piebilst, ka ar šo skatienu joprojām nekādu paliekoša vizuālā tēla par viņas seju man nepalika. Vien ar skumju skatienu pavadīju viņas dupšuku, kā tas lēnām pazuda no mana redzesloka caur vilciena logu...
Džekiņš A bija nogulēja kādas 3 pieturas par ilgu, līdz viņu piecēla konduktore prasot, kura bija viņa pietura. Džekiņa A ķermeņa valoda, kad viņš izkāpa ārā nākamajā pieturā bija vienkārši neaprakstāma. Viņš paskatījās pa labi, tad pa kreisi, tad uz vilciena pieturu, kas būtībā vairāk atgādināja vietējas nozīmes autobusu pieturu, ar starpību, ka tā atradās konkrētā nekurienes vidū.
Tad es atcerējos, ka es taču zināju, kurā pieturā viņam bija jākāpj ārā. Es gan arī atcerējos, ka man tajā momentā, kaut kas cits bija prātā. Bet tad es sāku domāt, ka tā jaunkundze arī noteikti dzirdēja uz kurieni viņš brauc un gan jau, ka iegaumēja, ka uz to pašu pieturu, kuru viņa. Tad es iedomājos, ka tajā brīdī, ka viņa paskatījās atpakaļ .. varbūt viņa paskatījās uz to guļošo cilvēku... bet kāpēc viņa viņu nepiecēla? Tas man nedaudz sabojāja iespaidu par viņu, jo kaut kā likās, ka viņai jau nu vajadzēja atcerēties un pamodināt nabaga džekiņu...
Lai nu kā, priecājos, ka tomēr Latvijā ir tādas meičas, kas vēl spēj radīt to speciālo feelingu... pat, ja es neko nesaprotu, man vienalga patika.
710
