Sveikas!
Šī nebūs kārtējā attiecību diskusija par puišiem,bet gan par mani pašu. Vārdu vistiešākajā nozīmē-es netieku ar sevi galā,nesaprotu,kas ar mani notiek!
Nesen beidzās studijas.Pēdējās dienas bija bezgala saspringtas,lai gan neteikšu,ka iepriekš bija mazāk viegli.Manī bija pamanāms stress, dusmas uz visu, nesavaldīgums, kļuvu viegli aizkaitināma, biežāk ar visiem strīdējos, manī parādījās agresivitāte.Draugs arī par visādiem sīkumiem sāka kaitināt.Pateica kaut ko ne tā,sākās pārpratumi,strīdi. Pamanīju arī pati to visu un nodomāju: "Studijas beigsies, būs vairāk laika atpūtai un es savedīšu sevi kārtībā!" Tomēr-nekas nemainījās...
Tik tiešām es nesaprotu,kas ar mani notiek,vēl aizvien mani viss tā nokaitina-pat nelielas skaņas,ja cilvēki kaut ko ne tā pasaka vai paskatās uz mani.Manī tas izraisa tādas dusmas kā vulkānu un agresivitāti kā orkāns.Par visu nenormāli ātri uzvelkos!!!
Klausos mūziku,lasu grāmatas,pastaigājos pa āru,pastrādāju pa āru...nekas nemainās,vienalga kādā brīdī mani atkal pārņem dusmas par visu.Esmu laimīga savās attiecībās,bet bieži mana nesavaldība visu sagrauj un draugs tik to vien pasaka,ka mani studijas ir morāli sagrāvušas.Dažreiz pat sāk likties,ka man tādu lietu kā attiecības arī vairs nevajag. Bet kad vēlreiz apdomājos,saprotu,ka vajag!
Esmu riktīgā ķīselī ar sevi!!!
Vai tiešām jāķerās pie kādu nomierinošu zāļu dzeršanas?