Drošība vai piedzīvojums?

Jā,vairākas reizes esmu metusies nezināmajā. Gari šobrīd negribu rakstīt,bet teikšu tikai vienu-neko nenožēloju. Viss ir bijusi neaizmirstama pieredze un piedzīvojums. Protams,nebija viegli un labi vien,ka tā.
Dzīvot tā,kā Tu dzīvo šobrīd +- varēsim vienmēr. Ja rodas iespēja piedzīvot kaut ko jaunu,vajag mēģināt,lai pēc tam nav jādomā-kā būtu bijis,ja nu tomēr..

Totāls piedzīvojums, ir brīži, kad domāju-esmu tik laimīga un lepna par sevi, dzīve ir super, esmu tik daudz izjutusi un piedzīvojusi un ir izmisuma brīži, kad nezinu ko darīt.
Viena gada laikā esmu mainījusi dzīvesvietu 3x un darbu 2x. Patīk mesties nezināmajā, tas uzdod man adrenalīnu. Man vajag pārmaiņas bieži. Es jūtos ideāli, kad esmu kkur ceļā. Es nevaru izturēt vairāk par 2 mēnešiem vienā vietā. Esmu avantūriste. Un nevienu savu soli neesmu nožēlojusi, bet varbūt man ir vienkārši paveicies.

Es plaanus vispaar reti kad taisu, taapeec arii sanaak mesties nezinaamajaa.

Es tā cīnos gan ar sevi, gan sabiedrības steriotipiem. Man māte ir tā taisnā ceļa aģitētāja, bet pati vairāk gribu meklēt savu ceļu.

Aizgāju studēt uzreiz pēc augstskolas kaut arī galīgi nebiju atradusi/sapratusi ko vajag, jo likās ka augstākā ir aptuveni tas pats, kas obligātā izglītība. Nožēlot nenožēloju, jo satiku brīnišķīgus cilvēkus un iegūstot zināšanas izmainījos kā cilvēks, tomēr tagad atskatoties atpakaļ būtu labāk peldējusi pret straumi un teiksim brauksi brīvprātīgajā darbā.

Cerams, ka turpmāk varēšu būt drosmīga un neklausīties citos.

Noteikti metos piedzivojuma, un noteikti turpinasu to dariit- dzivot cita valsti, es pat nezinu ko darisu pec 2 menesiem, sodien bija mana pedeja darba diena, nakamnedel braucu uz latviju, planoju pec 2 menesiem doties uz citu,nu jau treso valsti, kur padzivot kadu gadu... Ja, kaut kas nebus kartiba man vienmer ir kur atgriezties, tas ir majas latvija...

ieva - tu kā au pair pa visām valstīm?

Amanda - Ne, au pair esmu bijusi tik 10 menesus, tagad ,bet pirms tam ka brivpratiga Francija :)

Aizgāju studēt uzreiz pēc augstskolas kaut arī galīgi nebiju atradusi/sapratusi ko vajag, jo likās ka augstākā ir aptuveni tas pats, kas obligātā izglītība. Nožēlot nenožēloju, jo satiku brīnišķīgus cilvēkus un iegūstot zināšanas izmainījos kā cilvēks, tomēr tagad atskatoties atpakaļ būtu labāk peldējusi pret straumi un teiksim brauksi brīvprātīgajā darbā.

Man ir tā pat, mamma gandrīz vai uzpieda mācīties. Mācoties sapratu, ka galīgi nav priekš manis. Pamest nevarēju, jo milzīgs kredīts. Rezultātā vēl nenodots bakalaurs. Nu riktīga mēslu čupa,bet te jau vairāk aiziet personīgās attiecības ar māti.

es parasti ljoti ilgi domaaju un domaju, un apsveru un tad rikojos...parasti taa riciba ir diezgan garaam un nepareiza, un tad kjepurojos laukaa:D vienmer pienjemu galigi nepareizus leemumus un taa nu kuljos pa dzivi.. ari pashreiz... pilnigi neapdomata riciba un nesaprotu,kaa tas beigsies :D

Esmu mainījusi dzīvesvietas, esmu mainījusi darbus, un kad sapratu, kad vajag pārmainas, lai redzētu,ko talak ka LV,tad izskirosais solis bija ka au pair..Nu jau gadu esmu prom un ar jaunu elpu dosos atpakal uz LV. Ja nebūs labi tur, tad šoreiz man būs jau daudz vieglāk triekties pretī nezināmajam. Plānot neko neplānoju, bet kā būs, tad to nu dzīve rādīs. Katrā ziņā iesaku saņemt drosmi un izmeginat kaut ko nedaudz traku,kas war nest pieredzi, jo tas viss kamer jaunas mēs :D Vēlāk ģimene un bērni un tas izmaina tik daudz ko :)

es esmu drošības mīļotāja,vienmēr visu izplānoju,vai vecāki man palīdz izplānot.nu es tikai sāku plānot pati un mazliet uzņemties risku.man ir gadījies ne viens vien piedzīvojums,īpaši neplānojot.esmu gājusi viena tusēt,esmu izvēlējusies "nepareizo" puisi,ar kuru esot kopā bija daudz ne tik labu brīžu,nu gribu mācīties to,ko vēlos,domāju,ka tas būs garš un skaists piedzīvojums. :)

Visu laiku manā dzīvē ir bijis risks un plānošana proporcijās 50/50 gan darba, gan privātās dzīves ziņā. Kopš man ir bērns, risks ir minimalizējies, jo vairs nevaru atļauties lēkt uz galvas ūdenī. :)

esmu par drosibu, jo nekadi piedzivojumi nevar kompenset potencialas sekas.

uzskatu, ka tikai tadi situeti cilveki vai kadi bagatnieku berneli var atlauties nez kadus tur baigos piedzivojumus. cilveki, kas nav tik stabili, parak daudz riske vai vismaz noteikti lieki tere savu laiku.

seit es nerunaju par to, ka cilveks spontani maina dzives vietu vai darbu.

To var attiecināt gan uz darbu, gan mācībām, ģimenes veidošanu vai dzīvesvietas izvēli. Ir bijis tā, ka vienā brīdī saprotat - vajag pārmaiņas - un līdz ar to arī metaties nezināmajā?

Vai tad pastāv tikai 2 iespējas - nekur neprogresēt un dzīvot nosacītā drošībā vai piedzīvot pārmaiņas ar lielu risku???
Nu nav tā, ka vēlmes īstenojamas tikai smagi riskējot ar visu, kas ir.

Man ir "c" variants

Jā, piekrītu womankind, tās jau atkal ir galējības.

Loģiski, ka esmu dzīvē izvēlējusies gan riskantākus lēmumus, gan drošākus. Darba ziņā man vienmēr nospēlē - labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, taču citās sfērās atļaujos vairāk avangarda.

Man patīk piedzīvojumi, tādu nav trūcis mācoties, veidojot ģimeni un atrodot dzīvesvietu. Līdz šim esmu izvēlējusies svešas vietas bez pazīstamiem cilvēkiem, rutīnu izbaudīt noteikti paspēšu, tagad baudu, cik varu. :)

Metos nezināmajā, klausu iekšām un viss OK, veicas :)

nu, ja tā padomā nekas no tā, ko mēs izvēlamies nav 100% drošs un jau iepriekš zināms. pat, ja tā ir, brīdī, kad mūs sāk kkas neapmierināt esošajā situācijā, mēs to visu pārtraucam. protams, ir kkāds lūzuma punkts, ka tad nu ir viss. nav jau sevi jānoved līdz baltkvēlei, bet reizēm mēdz būt lietas, no kurām mēs izvēlamies vienkāršāko un it kā drošāko, bet beigās saprotam, ka tas nemaz nebij tik labs variants. un tas nemaz nav tik slikts. cilvēki laimi atrod, ejot visdažādākos ceļus. citam to ir atrast vienkāršāk, bet citam jāiziet cauri nezin kādām briesmām, pārdzīvojumiem. ja viens ir meties nezināmajā, tad nenozīmē, ka tas ir jādara katram.

es vispār dzīvoju pēc principa, ka šodiena ir domāta šosienai un nekas nav jānožēlo. lielākoties daru lietas, ko man sagribas darīt, riskēju pat tad, kad nezinu, kas no tā sanāks, jo tā ir vienkārši interesantāk :) esmu mainījusi darbus brīžos, kad liekas, ka tur viss ir pilnīgā pīī, tāpat brīžo, kad ir ļoti labi, jo vienkārši sagribas ko citu. man ir nedaudz bail no manas intuīcijas, jo tā ir ļoti izteikta. un pat brīžos, kad liekas, ka gaaalīgi aplama, beigu beigās izrādās, ka tomēr vajadzēja paklausīt :D
man ļoti patīk šis citāts no vienas astroloģijas gramatas :
Dvīņi ir Gaisa zīme. Gaiss saistīts ar pastāvīgu atjaunošanos, un, patiesi, tam vienmēr jābūt svaigam, tīram, jaunam. Ir jābūt jaunām vēsmām, jauniem kontaktiem, ir jāapmainās ar jaunumiem un jādzīvo svaigā, rosinošā gaisotnē. Domas nedrīkst "iestrēgt" vai "ieciklēties", tām ir jārit pastā­vīgā straumē - jārodas, jādzimst, jālido. īstais vārds īstajā brīdī - paskat, kā cilvēks atdzīvojās! Nevajag garas runas - tās nogurdina.