Viss ko varu teikt - žēl man to cilvēku, kam savas dzīves nav un tāpēc jājaucas ir citās.
Vēl jo žēlāk šķiet, tā nemitīgā aprunāšana - tai pumpa, tai 2 kg lieki, tai kedas kājās.. Nu tak, kāda starpība. Vai tagad cilvēkus šķiro pēc tā? Īsti nevaru saprast arī, kā rodas tās pirmatnējās vizualizācijas, ka viss tik ideāli, tik ideāli, bet ieraugot ir jāsaraujas šausmās.
Visnotaļ sievišķīgi, protams, bet patiesi žēl to meiteņu...