Dusmojos uz sava drauga radiem (dažiem). Viņi vienmēr mūsu dēliņā redz un atrod tikai mīnusus, bet manējie radi vienmēr slavē. Ok, retu reizi pasaka kādu sīkumainu mīnusu. Nesaprotu. :D Vē, pagājušajā nedēļā dēliņu atstāju uz stundu pieskatīt drauga brāļa sievai. Tur pie viņas vēl bija drauga mazā māsīca (laikam 6 gadi). Draugs nāca pakaļ dēliņam, pēkšņi tā mazā māsīca pienāca pie mana drauga un teica, ka viņa mūsu dēliņu nopēra, jo viņš raudāja. Stāstīja ar lepnumu.. Draugs viņai atpakaļ jautāja - ar kādām tiesībām viņa rupji izturas pret citu bērnu, ka tūlīt viņu pašu pārliks pār celi un nopērs. Šī aizmuka. Godīgi, es nesaprotu, kā var pērt bērnu tikai tāpēc, jo viņs raudāja. Un tā mazā māsīca vairs nav tik maza, lai nesaprastu ko dara. Tā tiešām vairs nav nesaprašana, tā ir izlaidība, neaudzinātība. Uhh. :@