pārvācāmies. man bija jauna skola, jauna dzīvesvieta. jutos vientuļa. kā zibens no skaidrām debesīm bija doma - gribu suni. šķirne kaut kā pati no sevis atnāca. protams, ja dzīvotu 1ist. dzīvoklītī par tādu šķirni pat neatļautos sapņot. vecāki tajā laikā negribēja suni, man līdzīgi, kā poppy. gads vismaz pagāja, kad izdīcu. es nezinu, kāda dīkšana bija poppy, bet mana bija necilvēcīgs terors pret vecākiem, iesaistot youtube kucēnu video un beidzot ar dungošanu savā nodabā "man būs sunītis, man būs sunītis", kas visiem sēdēja uz nerva, un kulminācijā, protams, puņķi un asaras, kad vecāki pateica, ka nebūs vis. nu gads vainagojās ar panākumiem. :)
pirms pāris gadiem nopirkām vēl vienu suni. tas bija mammas lēmums, jo viņai tā šķirne ir īpaši mīļa. tajā laikā vienkārši sakrita tādi apstākļi bija nauda, liela savrupmāja, nekad nebija tā, ka neviens nebūtu mājās.
nu būtībā viss nāca pats no sevis, ja bija iegriba, tad tā tika īstenota, protams, izsverot to, cik varētu izmaksāt tādi suņi, vai būs, kas ar viņiem noņemsies, vai māja ir pietiekami liela.
veiksmi ģimenes pieauguma meklējumos! :)