Vienmēr esmu mazliet apskaudusi tās sievietes, kas iemīlas jaunībā, savos vienaudžos, tikpat jaunos puišos, sāk būt kopā, kam drīz seko kāzas, bērni, nu viss kā pieklājas. Abi kopā to visu savu dzīvīti sāk, būvē, piedzīvo un dalās.
Un ir sievietes, kas iemīlas un sāk visu būvēt ar vīrieti... Bet viņam tas viss jau ir bijis. Ir bijusi jaunības dienu lielā mīlestība, naivie sapņi, romantika, kopīga skolu pabeigšana, sevis meklēšana dzīvē, karjeras sākšana, lielā baltā kāzu diena, bērniņa gaidīšana, ģimenes kopīgās mājas būvēšana u.t.t. Tas viss ir bijis, viss ir piedzīvots... bet ar kādu CITU jau.
Jūs tagad arī to visu gribat, gribat, lai viņš to visu veido ar tikpat lielu sajūsmu un neziņu kā jūs, bet tad atskāršat, ka viņam nekad tas nebūs tik nozīmīgi kā jums, jo šis ir jau dublis Nr.2.
Varbūt ne obligāti kāzas un bērni, bet vai kādai ir kāds vīrietis, kuram pirms jums jau ir bijusi dzīves lielā love? Un tagad jūs esat tkai kā OTRA. Tikai Otrā potenciālā sieva, tikai otrā bērna māte, tikai otra... Vai tas nesāp?