Es, par laimi, šo periodu visai labi pārdzīvoju. Strijas man neveidojās, ja bija, tad varbūt pavisam sīciņas. Vienīgais, par ko man bija besis, ka ieeju lupatu veikalā, bet uz manām lielajām miesām nekas neizskatījās pietiekami labi, vot, tad gan es sajutos kā baļļa :(
Starp citu, mans vīrietis bija man līdz uz dzemdībām, kā arī visu dienu pirms pašām dzemdībām, kad vaidēju sāpēs, viņš mani nepameta. Visu laiku cītīgi sēdēja palātā, un palīdzēja, ja bija kas nepieciešams. Pašas dzemdības arī bija trakas. Kliedzu pilnā balsī, un spiežot biju sarkana kā tomāts, tomēr mīļums mani atbalstīja, sakot, ka vēl tikai nedaudz... Mani tas tā uzmundrināja! Esmu no tām, kam emocionāls atbalsts ļoooti daudz nozīmē. Tā kā domāju, viss atkarīgs no vīrieša. Ne jau visi ieraugot asinis noģībst un piedaloties dzemdībās vairs pēc tam savu sievieti neiekāro ;)