Situācija un jūsu rīcība tajā

Neon, es neapvainojos, pati esmu sevi vienreiz nodēvējusi par iestīgušu pusaudžu gados konkrēti šai depresijas lieta. Tomēr visa tā uztvere veidojas visā dzīves garumā, turklāt:

Jo es tiešām nepazīstu nevienu pieaugušu vecāku cilvēku, kurš būtu riktīgs negatīvisma iemiesojums.

es pazīstu! Mana māte. :D kas arī savā ziņā izskaidro to, no kurienes rodas negatīvi cilvēki - manuprāt, vienkārši iemācās to uztveri.


Paldies par atbildēm visām, centīšos izveidot kaut kādus secinājumus attiecinot jūsu pieredzi uz savu dzīvi. :)

Valsti, kur dzivoju, depresija tiek uzskatita par slimibu, attiecigi ari tiek izsniegta slimibas lapa. Tadel ari depresiju uztveru nopietni. Un reali tas, kas var palidzet ir paredzeta medicina.

Nu... varbūt jums (mātei un tev) smadzeņu impulsi ir kaut kādā veidā pazeminātā līmenī - pasīvāki kā citiem...
Lai nu kā - daudzi iemācās priecāties par dzīvi pēc kaut kāda traģiska atgadījuma, bet ar laimīgām beigām. Jādomā, kāpēc?... Tas nozīmē, ka to negatīvo skatījumu var mainīt, ja vien vēlās. Bieži vien palīdz vides maiņa, stila maiņa, profesijas maiņa u.t.t. Iespējams kaut kas tavā dzīvē nav tāds, kā tam vajadzētu būt (pēc taviem uzskatiem). Maini to!
Piemēram, ja mātes iespaids uz tevi ir pārlieku nomācošs, iespējams ir laiks sākt dzīvot atsevišķi un nedaudz distancēties.

Protams, ka nepamestu un meeginaatu cilveeku tomeer pierunaat aiziet pie speciaalista, bet ja tas buutu kaads no manas gjimenes, tad uzaicinaatu aarstu uz maajaam.

Jāsaprot, ka npārejošas, depresīvas domas un reāla depresija ir divas dažādas lietas. Depresija jau ir nopietni, tur vajag speciālistu palīdzību, tā ir slimība ar reālu fizisku novirzi, kāpēc smadzenes pret pārējo pasauli reaģē tieši tā. Starp citu, tā neizpaužas kā vienīgi nepātraukts negatīvisms, žēlošanās; tas viss kopums vienkārši velk purvā (depresiju var neredzēt pat ārēji), un ar to gandrīz neiespējami cīnīties. Vienlaikus šie cilvēki spēj arī sakarīgi domāt, tas nav no sērijas "viss slikti, jāpažēlojas kādam, ai, apnika, kur ir virve".

Tu mani skumdini, vērīgā meitene!

Skumji , bet man liekas , ka otrs tomēr agri vai vēlu nogurst no " nelaimes čupiņas " sev blakus. It sevišķi ja apkārt ir pozitīvi , jautri pretējā dzimuma cilvēki . Negribas nākt uz tām mājām kur sagaida drūma atmosfēra . Protams , ka censtos morāli cilvēkam palīdzēt jo visiem uznāk tādi brīži dzīvē , bet ja pats nevēlas to mainīt , neviens cits to neizdarīs. Zinot sevi un savu skatijumu uz dzīvi , tas būtu laika jautājums ...

Man pašai ir smags darbs ar sevi , es nespētu uzņemties otra problēmas risināt

Melns, paldies, tas mani uzmundrina. :D

Neon, paldies! :)

Tas nozīmē, ka to negatīvo skatījumu var mainīt, ja vien vēlās.

Cerēšu, ka tā arī ir!

Nu tad kāpēc tik ļoti jāpieķerās negatīvām lietām un jāgruzās ar tām, ja var dzīvot vieglāk, brīvāk, nepiespiestāk. Nu kāda jēga no gruzīšanās

Un nedomāju, ka tādi cilvēki neapzinās savu drūmumu. Apzinās un viņiem tas patīk

Bet tur jau tā lieta, ka nevar depresīvi cilvēki dzīvot vieglāk. Ja var, tad tā jau ir tāda sevis piespiešana uz to, un ja Tev ir jāpiespiež sevi uz kaut ko, tad jau arī ir grūti būt pašam saskaņā ar sevi, ne?
Tādi cilvēki ļoti lieliski apzinās savu drūmumu, bet tas viņiem nevis patīk, viņi tam vienkārši ļaujas, manuprāt.

Man mamma ir izgājusi šim cauri un ik pa laikam ir uzliesmojumi. Bet tam visam apakšā ir daudz, daudz nopietnākas slimības. Tā kā manas ikdienas problēmas ir daudz smagākas.
Protams, ka palīdzu - vai tad ir citu variantu? Tā ir mana mamma, tāpēc es cīnos un nepadodos viņai palīdzēt, viņa taču ir man tuvs cilvēks - vienmēr bijis tā, ka es pieskatu/rūpējos par mammu. Godīgi sakot, es nemaz nezinu kā ir savādāk.. tāpēc varbūt arī neliekas tik grūti, ka nespēju to paciest un vajadzētu samazināt kontaktu.

es palīdzēju, cik spēka, pati ļoti pārdzīvoju, katru dienu raudāju, bija problēmas ar miegu un ēšanu, mati krita laukā, bet man šķiet, ka visu padarīju tikai vēl ļaunāku.
es sapratu, ka no tā, ka pārdzīvo, depresijas slimniekam nepaliek labāk, ja esi viņam svarīgs, tieši otrādi, viņam paliek vēl sliktāk. tad, ja grib palīdzēt, visas savas emocijas ir jānobāž tālā kaktā.

Kad es biju šādā situācijā man bija tā lieliskā izdevība pārliecināties kurš ir draugs un kurš nē, jo bija cilvēki, kurus uzskatīju par tuviem, taču nesaņēmu ne mazāko kripatu atbalsta, kaut gan tieši tas man tobrīd bija vajadzīgs. Tikt galā ar šādu posmu savā dzīvē bez apkārtējo atbalsta ir vēl daudz nomācošāk, vismaz kādai daļai cilvēku un tā bija man pašai, gan tādēļ, ka reizēm viss krājas iekšā un vajag vismaz izrunāties, gan tādēļ, ka ir patīkami, ja kāds saprot, ka tu jūties šausmīgi, neesi vienkārši sliņķis un nevēlies sev pievērst uzmanību un tev nepatīk atrasties šādā situācijā.
Es esmu bijusi blakus cilvēkiem depresijā, gan pirms pati gāju tam cauri, gan būšu pēc, jo man tas vienmēr ir licies normāli, es citādāk neprotu.

Un johaidī, tās, kas te iesaka dzīvi uztvert vieglāk...pirms komentēšanas būtu vismaz kaut vienu grāmatu atvērušas, jo ja ir vismaz minimālas zināšanas par to, kas ir depresija, tad tādas muļķības nerakstītu.

Vispār jāpiebilst, par to draugu būšanu - vismaz par sevi varu teikt, ka es nevienā no šādiem posmiem savā dzīvē un pašsajūtā neliku katram savam tuviniekam ar varu sevi ārstēt. Drīzāk vismaz censties saprast un neuzspiest man neko. To es saprotu ar atbalstu. Vismaz paklusēt, neņirgāties, necensties pārliecināt mani darīt to, ko es nevēlos.
Cilvēku neizglītotība šajās tēmās reizēm šokē, ja reiz nevar paturēt mēli aiz zobiem. Bet ko nu tur šāda tipa depresija...reizēm pat anoreksijas slimniekus viņu tuvinieki cenšas "ārstēt" izspļaujot muļķīgus komentārus vai cenšoties "pabarot" ar varu un nostādot neērtās situācijās. Var vilkt paralēles.

Nekontaktetos ar tadu. Kam man savu laiku izniekot ar tadu... Ja tā butu gimene, tad cita lieta, bet ja random cilveks-vng

Lou, labāk mazāk šokējies, bet rūpīgāk pārlasi komentārus. Es, piem., savā komentārā par dzīves uztveršanu vieglāk to attiecināju nevis uz depresijas slimniekiem, bet gan filozofiski pesimistiski noskaņotiem cilvēkiem, kuri tādi ir paši par sevi vienmēr un nesirgst ar depresiju.

Neons, vispār jau, ja es rūpīgi pārlasītu komentārus, tad adresētu savu sakāmo kādam konkrētam cilvēkam, nevis teiktu kaut ko par to kā te "dažos komentāros manīju". Nelasīju visus komentārus un arī nevēlos, vienkārši atbildu autorei, bet ātri ar acīm pārskrēju šim tam, kas redzēts daudzās citās diskusijās par šo tēmu, tāpēc atkal minēju to. Šokēties man patīk un, starp citu, es piemēram, neredzu problēmu "filosofiski pesimistiski" noskaņotajos cilvēkos, jo es pati tāda esmu un līdz šim, ja neskaita noslieci uz reālām ar šo psihisko stāvokli saistītām slimībām, esmu tikai ieguvēja un par savu dzīves uztveri neuztraucos. :) Mēdzu tos saukt arī par reālistiem.

Man tādi cilvēki arī nerada problēmas, bet tieši tā iemesla dēļ, ka šie pesimisti mēdz biežāk iedzīvoties, piem., depresijā, manuprāt, tādiem būtu jāparskata savi dzīves uzskati un nostāja. Savas veselības dēļ. Un šobrīdes runāju nevis par reālistiem, bet tiešām drūmajiem pesimistiem, kur pat reāls "labi" noteikti viņu uztverē būs "slikti".

Neons, tā vai nu ir cilvēka būtība vai ačgārna dzīves uztvere un tāpēc arī pa taisnu taciņu mēdz vest pie depresijas. Psihoterapijas grāmatās tas ir aprakstīts, jo kā piemēram tevis minētais "labi" viņu uztverē ir "slikti", man tā ir ar perfekcionismu, kad gribās no sevis sūknēt neiespējamo un tiešām nekad nav labi ar padarīto, vajag vairāk un vairāk, līdz brīdim kad sēžu un domāju, ka Zeme jau arī ir pārāk maziņa un varēja būt lielāka. ;) Pati ar tādām lietām es tikt galā nevaru, bet psihoterapeits ir pārāk dārgs lai veselu mūžību veltītu šādām terapijām, kas palīdzētu tikt galā gan no perfekcionisma, gan no "visu vai neko" domāšanas, gan no sliktākā rezultāta iedomāšanās. :D