Nav bildinaajuma

ja nepiekrīti zinātnei tā ir tava problēma, pierādījumi ir pierādījumi gribi tiem ticēt vai nē tie tik un tā būs patiesi.

Nu jau ir par vēlu. Jūs, meitenes, esat tās, kuras ir noteicējas jautājumos par attiecību un ģimeņu veidošanu vai neveidošanu. Jums pieder pēdējais vārds par to, vai konkrētais vīrietis jūs dabūs vai nedabūs, par to, vai vēlaties vai nevēlaties konkrētam vīrietim dāvāt bērnu (-s). Lielā daļā šo jautajumu uzskati jums visām ir vienoti, piemēram, salaveci slavējusi te vēl nav neviena, tātad attieksme pret viņa mērkaķošanos jums visām ir daudzmaz vienāda. Zinu, ka būšu vecmodīgs, bet kas jums visām liedz vienu dienu pateikt: "Es neguļu ar vīrieti bez laulības gredzena pirkstā." Vai vismaz: "Bez zīmoga pasē nebūs arī bērnu"?

Sliecos piekrist šim komentāram. Galu galā sieviete ir ''kakls'', kas spēj grozīt ''galvu''

Precēties, kamēr jauni, vispār dažās situācijās šķiet absurdi. Jāprecās ir tad, kad vīrietis to vēlas, bet vienlaicīgi būs spējīgs arī sievieti pilnībā uzturēt, ja būs tāda nepieciešamība. Jebkurā gadījumā tas ir diskutabls jautājums un kopsaucējs šeit nekad nebūs, tāpat kā nav nepareizs viedoklis par to.

ja nepiekrīti zinātnei tā ir tava problēma, pierādījumi ir pierādījumi gribi tiem ticēt vai nē tie tik un tā būs patiesi.

Zinu, kā tāda "zinātne" tiek "taisīta". :-) Tāpēc arī neticu. Tu - vari ticēt!

kur tad esi publicējies? :)

Katram jau tas prātiņš ir tik liels, cik ir.

Par tēmu - nav man bijušas iespējas kādu daiļavu vēl bildināt, bet manās acīs laulība ir kaut kas īpašs. Neredzu iemeslu, kāpēc mīlošs vīrietis nebildinātu savu sievieti. Termiņš - 2-3gadi. Pa to laiku cilvēki viens otru var iepazīt diezgan pamatīgi. Es tomēr uzskatu, ka ja vīrietis nebildina savu sievieti pārāk ilgi, tad tur tomēr līdz galam kaut kas nav. Tās var būt bailes, nedrošība, nepārliecinātība par sievieti.

Manuprāt, grūtāk ir sagaidīt bildinājumu no vīriešiem kas ir jau reiz bijuši precēti.. vai arī nāk no šķirtas ģimenes..

Dakter, bet vai 2-3 gadi nav tāds subjektīvs termiņš? Manā gadījumā, pēc 3 attiecību gadiem, esam knapi pārkāpuši 20 gadu robežu. Liekas, ka precēties tagad vai tuvākajos 2-3 gados būtu nedaudz... savādi.

Protams, ka tas ir tikai subjektīvi. Ja iepazīstās 16 gados, tad tie 2-3 gadi nav nekas. Bet, ja iepazīstās 25 gados, 2-3 gadi ir pietiekami daudz, jo šajā vecumā tomēr kaut kādam briedumam vajadzētu būt. Viss jau ir atkarīgs no personas brieduma pakāpes.

Mums ar manu nākamo sievu sapratām ka būsim kopā jau pirmajos mēnešos pēc iepazīšanās. Ar jūtām viss bija skaidrs un nonācām līdz kāzām bez bildinājuma. Ja abi jūt un grib palikt kopā tad kāds tur vairs bildinājums, viss tāpat ir skaidrs.

Piekrītu Daktera viedoklim :)

Nu mēs augustā jau būsim kopā 6 gadus.... no vienas puses gribējās, lai bildinājums ir pāris gadus atpakaļ, kad tās sajūtas vēl bija pavisam savādākas, šobrīd liekas, ka jau ir rutīna... Okei, iepazināmies mēs agri, man bija tikko palikuši 17 gadi, viņam 20... itkā laiks rit uz priekšu, bet jo vairāk par bildinājumiem un kāzām domāju, jo vairāk šaubos.... vai īstais...šobrīd draugos mums te daudzi precās un tad manējais ik pa laikam ieminās, bet es esmu nepārliecināta, jo manuprāt mums ir rutīna.... Ik pa laikam jāpiedomā vai tiešām vēlos tādu nākotni ja jau tagad skūpsti un mīļuma izpausmes ir diezgan reti... kas tad būs vēlāk??? Nevēlos vienkārši izniekot ntos gadus... nezinu... varbūt ir jāpieņem, ka puisis tāds, kas nemēdz izrādīt emocijas...

Šobrīd patiesībā baidos, ja nu viņš izdomā bildināt, jo nezinātu ko atbildēt.... itkā esam par to runājuši... bet nu nez... esam izgājuši diezgan daudz lietām cauri pa šo visu laiku... un ar prātu saprotu, ka viņš ir vienīgais, kas spētu mani paciest, jo viegli nav :D

daudziem vīriešiem ir uzskats, ka tas tāpat neko nemainīs.

Ir tieši otrādi(vismaz cik es esmu runājusi ar vīriešiem par šo tēmu),tie kuri ir precējušies saka,ka tas ir mainījis daudz ko un tie,kuri nav vēl precējušies domā,ka mainīs...uz slikto pusi.

Piekritu dakterim par tiem gadiem un briedumu. Mani bildināja pēc 2 mēnešus pēc iepazīšanās, bet man ir 32 un vīrietim ir mazliet vairāk. Diezvai es būtu tam gatava, ja man tagad būtu 18 gadi. Tad tomēr es gribētu to cilvēku iepazīt vismaz pāris gadus.
Un nav jau tik viennozīmīgi ja kopā 7 gadus un neprec, tad negrib. Kaut vai mans brālis viņi kopā ilgus gadus, un nu viņš ir nobriedis bildinājumam.

Par becky viņa dzīvo savu dzīvi un veido attiecības kādas vēlas, un viņiem tā ir labi. Un jums jau viņu nevajadzētu ne nosodīt, ne mācīt dzīvot. Katrs mēs jau veidojam attiecības kādas vēlamies.
Un man jau šķiet, ka viņa jau tikai mazliet jūs kacina par tiem mīļākajiem, bet ja arī ne mums nav tiesības nosodīt otra cilvēka dzīves veidu.

par to vai ir nauda nezinu, jo mans bijušais nestrādāja un sāka strādāt un pelnīt naudu, jo es dīcu, man apnika strādāt vuienai un uzturēt viņu. viņam bija lieli plāni.

man liekas, ka tas, ka dzīvo kopā neprecoties ir tāds kā izmēģinājums un posms līdz atrod citu. ar mani vismaz tā bija, bijušais, kad domāja, ka ir atradis aiztinās ātri no manis, bet nabagam tomēr nekas nesanāca

Pat nezinu, ko domat par tadu situaciju. Zel man to sieviesu. Ja vel ir kopigs berns pa siem gadiem uztaisits un vel tad neprec, nu tad vispar. Ko darit? Neko nedarit, samierinaties un viss. Piekritu Rene komentaram, ka daudzas pa tiem gadiem zaude pedejo pascienu un tad dzinkst savam virietim apkart katru dienu, ka vajag preceties. Vai vispar var but prieks par tadam izcikstetam kazam, labi zinot, ka virietis to patiesiba nemaz nav velejies? Vai vel trakak - sieviete pati bildina virieti. To vispar vajadzetu ar likumu aizliegt, lai sievietes vienreiz beidz pazemot sevi. Mes precamies vasaras beigas, kad mums paliek tiesi divi gadi kopa. Appreceties gribeju nu loti, loti, bet kodu sev mele un pati nekad par to nerunaju, vispar. Un tagad zinu, ka tas ir tas, ko vins pats velas, jo bildinaja mani no savas gribas, nevis manas bakstisanas rezultata.

Melns, un ko tagad? "Viss, par vēlu, vairs neko." Iet kārties? Nē, nu tiešām, vai nav risinājuma? :)

Es savējam dīcu daudzus gadus... neizdīcu. Nu esmu pārstājusi dīkt. Un, jā, man arī sevis ir žēl

Par to bildinājuma izspiešanu - man nekad nav bijis tā īsti saprotams, kāpēc daudzas to dara. Kāds prieks no bildinājuma un kāzām, kuras ir izspiestas no vīrieša?
Es arī minēju, ka pati negribētu būt kopā 8, 10 vai vēl vairāk gadus un nesaņemt bildinājumu, taču dīkt to no drauga arī netaisos. Kad runājām par šo tēmu, tad pateicu šo savu nostāju, pateicu, ka man ir svarīgs šis nākošais solis un viss. Ja viņš gribēs ar mani spert šo nākošo soli, tad pats izlems un bildinās. Ja ne...tad es nezinu...būs skumji.