autostopi+bailes

Man ir bijis tikai viens gadījums dzīvē, kad nācās stopēt. Bijām ar savu grupu koncertā kādā lauku sētā (mūs uz turieni aizveda, bet atpakaļ vajadzēja tikt kaut kā pašiem). No rīta bija doma braukt uz Rīgu ar sabiedrisko, bet tur dienā tikai divas reizes kursē autobuss. Tad nu izrādījās, ka no rīta mēs to nokavējām. Tad nu 10km nosoļojām ar kājām (ziemā, putenī), un beidzot izdomājām, ka tomēr jānostopē mašīna (bijām 5 cilvēki). Sadalījāmies divās grupās. Vieni gāja pa priekšu, otri aizmugurē. Tad nu aizmugurējiem izdevās nostopēt mašīnīti. Šoferis bijā kāds jauns vīrietis- hipijs, tāds saburzīts, paģirains, visa mašīna oda pēc zālītes... Bet viņš tomēr paņēma mūs visus 5 (lai gan priecīgs par to nebija) un mēs tā klusēdami veiksmīgi tikām līdz Rīgai. :D
Bet vienmēr gan pirms šī gadījuma, gan pēc - esmu bijusi pret stopēšanu. Nevajag izaicināt savu likteni - береженого и Бог бережет!

Ar draugu stopējām līdz Polijai vienu vasaru, citreiz stopējām pa Dāniju, lai tiktu uz Vāciju.
Visi bija super jauki šoferi un nekas bīstams neatgadījās. Tagad gan, lasot par to atkal māc bailes, bet domāju, ka darīšu to vēl. Jo domāju, ka pozitīvi braucieni ir biežāki par negatīvajiem. Taču man tieši ārzemēs šķiet drošāk, šoferi, kas apstājas dara to regulāri, ir par ko runāt. Latvijā daudzi vēl ir diezgan aizspriedumaini par to. Arī pa Latviju stopējuši esam. Vienreiz arī nācās stopēt vienai, nav prātīgi, bet bija vajadzība, jo skrēju uz darba interviju, bet nokavēju autobusu, laipni aizveda līdz man vajadzīgajai vietai, kaut pašam vajadzēja citur. Man patīk vienai stopēt, bet žēl ka nav droši. :D
Interesanti mums ar draugu bija Polijā, dabūjām rumāņus ar smago mašīnu, kas izvedāja būs daudz un ilgi, pa nakti bija baisi braukt, jo likās, ka kaut kas notiks, it sevišķi pa šoseju, kur nav citu mašīnu un apkārt meži, naktī gulējām viņu kravas kastē uz kartona. Viņi vēl piedāvāja alu, no kā neatteicāmies. Citiem šito stāstot, šķiet nenormāli, bet situācija bija un viss likās tik jauki un pozitīvi, nebija bailes no cilvēkiem, un tas jau daudz ko pasaka.

Vienreiz gan viens jocīgs onkulis aizveda mūs no vienas stopēšanas vietas uz citu, kur būšot labāk stopēt, kaut kādā meža ceļa, un aizbrauca, es domāju, nu tik būs. Bet tīri ātri dabūjām smago atkal. :D

Ļoti nepatīkami gadījumi nav bijuši. Ir bijis gadījums, kad šoferītis visu laiku izsaka kādus divdomīgus tekstus, bet tos par neko traģisku neuzskatu.
Vienmēr stopēju tikai kopā ar draudzenēm. Vēl šo pirmdien četratā ap 10tiem vakarā izdomājām stopēt līdz Saulkrastiem, pēc diezgan pailga laika nostopējām igauni. Atpakaļ ap 1niem naktī domājām, ka neko nostopēt neizdosies, bet ilgi nebija jāgaida, kad mūs atkal savāca igauņi. :D Secinājām, ka igauņi ir daudz atsaucīgāki par latviešiem. :) :D

Mamma stāstīja vienu gadījumu, ka no mūsu laukiem uz Rīgu viens vīrietis brauca un nolēma paņemt stopētāju- sievieti, abiem, cik noprotu, ap 40. Viņa visu ceļu viņam teica, ka šai neesot naudas utt. Un visu laiku, teica, ka var ''samaksāt'' par vešanu, viņš tik esot teicis- nē, nē, paldies, nevajag, bet šī beigās ne tikai gribējusi par ceļu samaksāt, bet gan vēl piepelnīties. Viņš viņu izlaida pie sava darba, jo šķiet, abiem bija izdevīgi, bet šī nekāpa ārā, un viņam bija kauns no viņas, jo izskatījās arī laikam kā prostitūta, un tāpēc iešķieba šai divus latus, lai lasās. Cik slimi. Un tāpat jau, ja arī kāds redzēja viņu izkāpjam no mašīnas, taču neticēs, ka šis neko nedarīja ar viņu. Cik stulbi, cilvēks grib kā labāk, a trāpāt šitāda, beigās pats zaudētājs. :D

pusaudžu gados esmu stopējusi, ir gadījušās dīvainas situācijas, toreiz tas likās jautri, bet ar tagadējo prātu stopēšu tikai ārkārtas gadījumos, speciāli nekad vairs. tas ir milzīgs risks. arī stopētājus bail ņemt, cik dzirdēti stāsti ar nažiem pie rīkles utt. braucu arī ar nobloķētām mašīnas durvīm :D

vienreiz vīrietis brauca ar vidējo ātrumu 130, vienā rokā turot cigareti un otrā telefonu. un uzjautrinājās, ka man ir bail :D vienreiz caur draugiem.lv domubiedriem sarunājot braucienu par samaksu, vīrietis sarīkoja ''gonkas'' uz ceļa ar mašīnu, pilnu ar viņam svešām sievietēm. vienreiz nostopēju mašīnu, pilnu ar krievu reperiem (es vēl pati biju ģērbusies kā gote), bet viss bija kārtībā :D

Visus vidusskolas gadus pavadīju vienos stopešanas piedzīvojumos - pārsvarā ar draudzenēm, retu reizi viena pati.
Ir bijuši visādi gadījumi, gan ļoti pozitīvi, gan ne tik pozitīvi - bet nekas ārkārtēji slikts nav noticis.

Vienreiz mūs ar draudzeni paņēma divi džeki - čigāni. Svārstījāmies par to - kāpt, nekāpt, bet bija dienas vidus, iekāpām. Pa ceļam viņi sāka prasīt, vai mums mājās nav antīkas lietas - fotogrāfijas, kaut kādas sudrablietas utt. Rādīja mums un prasīja, kas no tā visa mums ir, viņi iepērkot tādas lietas, pateicām, ka nekas nav, un tad viņi pēkšņi saka "viss, mēs tālāk nebrauksim, jums jākāpj ārā" - izkāpām ārā, un šie apgriezās un aizbrauca.
Ir bijis tā, ka puiši, laižot ārā, prasa telefona numuriņus.
vienreiz bijām 5 meiteņu kompānija pilsētas svētkos - stopējot sadalījāmies pa 2 - es biju bariņā ar vēl 2 meitenēm, reāli bija nakts - piestāj viena mašīna, skatamies - priekšā 2 džeki, aizmugure tukša un viņi saka, ka ir vieta tikai 1 meitenei. ha-ha-ha :D

neesmu stopejusi:D
Donatas pieredze uzjautrinaja:D

Pati neesmu stopējusi, bet vienmēr esmu gribējusi paķert kādu stopētāju, bet parasti negadās.

Nekad muužā. Ja nav naudas, lai iet kājām. Nevienu savā masiinaa nenjemtu. Nepietiek briesmu staastu? http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/284610-nogalinata_aldara_marketinga_direktore

pāris reizes sanācis stopēt, bet tikai pa Rīgu - no viena rajona uz otru un tikai kopā ar draudzeni. baigi bieži to nedaru, jo arī vienmēr ļoti baidos, bet, par laimi, viss sanācis vienmēr veiksmīgi. Atceros pēdējo reizi, gājām ar draudzeni pa ielu naktī, pietur mašīna, iekšā vīrietis un piedāvā aizvest... es teicu, ka braukšu tikai tad, ja drīkstu nofotogrāfēt viņa mašīnu ar numura zīmi, vīrietis, protams, atļāva un pasmējās. izrādījās ļoti sakarīgs :)

man ļoti gribās pastopēt ārpus LV robežām (giggle)

Esmu stopējusi daudz, nekas slikts nav noticis, ir bijušas interesantas situācijas, iepazīti, satikti jauni cilvēki, esmu pavizinājusies smukās mašīnās ( :D ), parasti sanācis tā forši papļāpāt, citreiz aizved tālāk nekā pašiem vajag, lai nebūtu man/mums ar kājām jāiet.

Ir dzirdēti arī briesmīgi stāsti, esmu sapratusi, ka slimu cilvēku netrūkst un visiem nav tikai labi nodomi, tā ka - stopēt vairs neplānoju nekad. Jaunībā izmēģināju, adrenalīnu dabūju un pietiek.

Gribētos pacelt šo diskusiju.

Nav.
Kāpēc man būtu kāds jāatrunā no stopēšanas, ja grib un patīk,lai stopē. Pati arī esmu stopējusi :D

Reizi vai divas agrā bērnībā sanācis stopēt, bet pēc tam nav bijusi nedz iespēja, nedz vajadzība, jo kopš 18 gadu vecuma pārvietojos ar auto. Tomēr labprāt uzņemu pie sevis mašīnā draudzīga paskata stopētājus.

pieredze- daži gadi, tikai pozitīva, protams, ir vis kaut kas piedāvāts, bet esmu atteikusi, bez starpgadījumiem bijis.