1. Atgriežamies pie vērtībām. Ieviešam minimālus standartus bernu audzināšanā. Šobrīd, kad dažs vecāks ir lielāks nejēga par četrpadsmitgadīgu puiku, bērniem var ļaut darīt visu ko, pat nesaņemot kaut minimālu citu vecāku nosodījumu, jo katrs audzina/neaudzina ko un kā grib. Ja ir kāds minimāls standarts, tad ir iespēja kādu pasludināt par neaudzinātu, jo viņš šim standartam neatbilst. Da ja manam sīcim kāds huļigāns bērnudārzā sejā iespļautu, viņa tētukam būtu garantēta ļooooti nepatīkama saruna ar mani. Un man ir vienalga, kas tas tētuks ir, kaut vai Lembergs.
2. Dodam tiesības tiem, kuri mūsu bērnus ikdienā pieskata, arī ar nedaudz vardarbīgām metodēm iedzīt sīču galvās šos standartus, kuriem viņiem ir jāatbilst. Nu, ir jābūt b/d audzinātajai tiesībām "uzšaut" tam, kurš dara cūcības. Vai arī otrs variants - izolēt tādus no pārējiem (audzinātajiem).
Par BD. Vienmēr ir tā, ka vadība "izklājas" vecāku priekšā, bet lielākās cietejas ir audzinātājas, kurām saskarsmē ar problēmbērniem regulāri tiek pārmesta profesionālā nekompetence, kuras, jāatzīst, kā izrādās nekad nav ne b/d metodiķēm, ne arī vadītajām pašām. Tās, kuras mēģina spirināties pretī, labāk redz ejam, nekā - nākam, jo vadībai ta ir vieglāk dzīvot. Tikmēr LU, kur māca pirmsskolas audzinātajas, viena pasniedzēja lekcijās regulāri stāsta savus pēdējo ceļojumu iespaidus, cita - sarunājas pati ar sevi, utt. Kāda var būt profesionālā kompetence pie tādas izglītības? Tai pat laikā PSRS pdagoģijas skolas, kuras izglītību šodien LV neatzīst, atestātā bija atzīmes ~40! priekšmetos, sākot ar higiēnu un elementāro medicīnu un beidzot ar visu pārejo.