Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

ar vienu soli brīvībā. Ko tālāk?

 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Čau!
Nekāds priecīgais ''čau!'' tas nav. Esmu sagurusi un nu jau nedaudz apātiska - sanervozējusies. taisoties iet gulēt, iedzēru nedaudz nervu zāļu - tāpēc apātiska.' (rudenī cīnījos ar depresiju, iekrājusies paliela zāļu kaudze, kas lielas krīzes brīžos vēl joprojām tiek likta lietā).

Esmu četrus gadus kopā ar savu draugu. Vai biju četrus gadus. Es nezinu.
Mēs dzīvojām kopā, pie maniem vecākiem, ar lieliem plāniem kopā attīstīt manas ģimenes māju, kur iekotelēties pašiem savā ligzdiņā. Esam dzīvojuši arī divatā īrētā dzīvoklī, bet esmu pārāk izlutināta - man vajag dārzu - tāpēc ar lielu prieku atgriezos privātmājā pie vecākiem.

Man taču 25 gadi, nu jau laiks domāt par bērniem un ģimeni, un precēšanos.
A precēties ne velna negribas. Formāli esam saderinājušies, bet nekad neesmu valkājusi gredzenu. Ir par lielu, bet nest pie juveliera samazināt nav lustes. Jo valkāt negribas.
Negribas arī bērnus. Nu dažkārt sagribas, pirms mēnešreizēm sevišķi uznāk trakums, ka bez maz apraudos, ieraugot mazus sīcīšus, bet tas ātri pāriet.

Nu tad šovakar esam ceļā uz šķiršanos, viņš savāca daļu savu mantu un aizbrauca pie vecākiem. Lai atvieglotu šķiršanās procesu, sarunājām, ka pašķirsimies uz dažām dienām, lai es bez viņa klātbūtnes varētu padomāt, ko darīt tālāk. Visticamāk mēs saiesim atpakaļ kopā.Tāpat kā tas jau reiz notika pirms 2 gadiem, vēsture atkārtojas (es jau teicu, ka neprotu izšķirties) . Bet ko tad, ja šī vēsture atkārtojas tad, kad tomēr esam precējušies un mums ir bērni?

Tās ir manas pirmās attiecības, ne es protu šķirties, ne esmu gatava sirdssāpēm.
Bet eh, vasaras vējiņš uzpūš un manas domas klejo pie citiem vīriešiem.

Ir jau jauks man (ex) draugs, sirsnīgs un vienmēr mani atbalsta un es viņam esmu 1.vietā (pēdējā laikā gan konkurēju ar viņa sportošanu un rumkolu pie datora līdz diviem naktī, kaut nākamjā dienā uz darbu jāiet, tas man totāli riebjas). un tad tā neuzņēmība - kaut ko viņš saņemas darīt tikai, kad es stāvu aizmugurē ar pletni. Diezgan nogugurdinoša loma man.

Kāda jēga dzīvot kopā ar vīrieti, ar kuru negribas ne bērnus, ne kāzas ne? Īpaši mani šausmina doma, ka viņa ģimene varētu kļūt par manu ģimeni, brrrr, tie cilvēki ir nu ļoti ''īpaši''.
Bet saņemties izšķirties - tur vajadzīga pamatīga drosme.

Šovakar viņam promesot, izrunājos ar savu ģimeni. Mans tēvs pateica, ka man esot pārāk ass raksturs un citu es diez vai dabūšot (paldies viņam! Vēl viens asaru blāķis un jauns skandāls ģimenē). Es gan to apšaubu, jo neesmu ne stulba, ne neglīta, ne garlaicīga, ne klusa.

Es nezinu, vai kāda man var dot kādu padomu. Laikam svarīgāk bija visu izlikt uz ''papīra''.
Ja kādai ir kas sakāms, esmu gatava uz visu! (tb-nosodījumu, mierinājumu, pamudinājumu, vienalga)
10.06.2013 22:41 |
 
Reitings 8189
Reģ: 02.02.2010
tevi nepazīstot jau grūti spriest vai citu dabūsi:) tas par to tēva izteikumu.
laikam jau neesi gatava savai ģimenei, vismaz ne ar šo cilvēku..
10.06.2013 22:44 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Es vispār diezgan vēlu viskaut kam nobriedu - vēlu man bija 1.skūpsts, sekss, pirmais draugs (jā šis arī ir mans 1.nopietnais draugs). varbūt arī tāpēc vēlme precēties vēl nav parādījusies, jo es vēl dzīvoju savā bērna prātiņā.
10.06.2013 22:46 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Mana ome gan teica, ka labāk ir ''nogriezt uzreiz, nekā pēc gadiem''. Viņai viegli teikt - 55 gadus laulībā ar savu 1.mīlestību.
10.06.2013 22:47 |
 
Reitings 8189
Reģ: 02.02.2010
galvenais, lai nav velāk jānožēlo, ka izšķirāties
10.06.2013 22:47 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Man lielākas bailes, ka es nožēlošu, ka neižšķīrāmies, kad mums būs bērni.
Bet viņš tik ļoti mani mīl, ka iespējamība, ka ar vienu svilpienu viņš būs atpakaļ pie manis, ir ļpti liela.
(ak, kā man apnikusi šī diktatores loma - pilnīgi viss mūsu attiecībās notiek pēc mana prāta)
10.06.2013 22:49 |
 
Reitings 1283
Reģ: 02.09.2012
Ja neredzi nākotni ar šo cilvēku, tad nevilcinies un pārtrauc attiecības, kamēr jūs nesaista nekas nopietns (bērni, laulība). Nav īsti jēgas būt kopā ar kādu tikai pieraduma un ērtuma pēc. Laiks nestāv uz vietas, ar gadiem, iespējams, kļūs aizvien grūtāk aiziet, bet laimīgāku tevi šīs attiecības nepadarīs.
10.06.2013 22:50 |
 
Reitings 8189
Reģ: 02.02.2010
dīvaini, ka vīrietis neuzņemas vīrieša lomu..
10.06.2013 22:50 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Ak, Lust for life, cik ļoti tev ir taisnība...
10.06.2013 22:55 |
 
Reitings 7497
Reģ: 29.01.2009
arī cilvēkiem, kas kopā nodzīvo 50+ gadus, ik pa laikam rodas šādas situācijas. grūti tā petikt uzreiz - šķiries! Visās attiecībās ir mēlnās strīpas, ja tām tiek pāri un jūtās labi, tad tas vienkārši ir jāizdzīvo.

Pēc tam, kad atkal sagājāt kopā (pēc 2 gadiem sttiecības), esat bijuši laimīgi, vai tikai pieraduma pēc bijāt kopā?
10.06.2013 22:55 |
 
Reitings 17203
Reģ: 08.05.2010
Var saprast to situāciju. Tev vel prasās izbaudīt citus vīriešus un dzīvi kā tādu, nevis iekārtoties ģimenes dzīvē. Bet, es tevi godīgi brīdinu, ka ir grūti sievietēm ar asu raksturu (ja tavs tēvs tā teica un tā saruna beidzās ar strīdu tad acīm redzot tā ir patiesība) iegūt vīrieti kurš to pacietīs, tā kā tas ka esi gudra, skaista utt. tas ne vienmēr ir noteicošais ar, jāmāk sevi pievaldīt tomēr ar. Papildus, es varu teikt uz visiem 100 % ka ja tu izšķirsies, tad viss drīzāk tu būsi ātri vien atpakaļ depresijā, jo visdrīzāk tev nepaveiksies un jau nākamajā dienā neatradīsi jaunu vīrieti. Runājot par vīrieša ieradumiem, nu bet kuram cilvēkam negribas atpūsties un iedzert, godīgi sakot es pati vakarā iedzeru bundžiņu beershake pēc garas darba dienas. Un pat to puiša stumdīšanu lai ko dara, ai nu vismazkaut kā jau darīt ko piespiest var, a padomā kā būtu ar darbaholiķi kuru pēc tam vispār neredzētu (mans iemesls kapēc šķīros no attiecībām).

Skumji jau ir ka tu esi spiesta šķirties lai izbaudītu dzīvi un tad varbūt ar saprastu ka lūk šis puisis tev bija īstais, bet to jau parasti saprot tad kad ir par vēlu, un ne vienmēr noveicas un atrod tik pat labu puisi pēc tam, tu atradīsi savādākus bet ne tādu kāds tev pašlaik bija.
10.06.2013 22:56 |
 
Reitings 1569
Reģ: 25.07.2010
Esmu dikti līdzīgā situācijā. Tikai tu esi pabaudījusi dzīvi ar viņu divatā dzīvoklītī un iepazinusi kāds viņš ir kad esat tikai jūs 2. Es gan nē. Dzīvojam manas mammas mājā, bet es nesūdzos. Esam šķīrušies 22x un viņš vienmēr atnāk atpakaļ. Man viņš arī ir pirmais , īstais un vienīgais. Protams, viņam ir tādi niķi, par kuriem esmu gatava viņam aukstu ūdens spaini liet virsū, kad viņš tikko iemidzis, bet tai pat laikā es dziļi sirdī mīlu par to, ka varu uz viņu paļauties jebkurā dzīves situācijā. Domāju, ka tavam vīrietim arī ir īpašības, par kurām tu viņu dziļi sirdī mīli un tas nav tikai pieradums.
Es te tā pēdējā strīdā aizdomājos, un ja nu mēs pašķirtos pa īstam, ja nu šis neatnāk pēc svilpiena atpakaļ? Pēc cik ilga laika viņš man sāktu pietrūkt? Vai es jebkad spētu atrast labāku?
Ko tu atbildētu uz šiem jautājumiem?
Protams, būt kopā ar kādu tikai tāpēc ir pieradums, vai tas, ka ģimenes savā starpā pazīstamas un viss ir pavisam cieši , nevajadzētu. Izvēle ir tavās rokās.

P.S tev ar viņa ģimeni nav jādzīvo :D
10.06.2013 23:01 |
 
Reitings 949
Reģ: 15.04.2013
25 gados ir ļoti normāli arī nedomāt par ģimeni un kāzām. vēl daudz laika jaunībā.
pēc tava stāsta izklausās, ka ir jau jums kaut kas īpašs, ilgs laiks vieno. manuprāt, ja šķirsities, tad pēc kāda laika, īsāka vai garāka, atkal sastapsiet viens otru.
10.06.2013 23:01 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Es nemaz negribu mesties citu vīriešu skavās, es gribu būt brīva, tāpēc mani šausmina tēva izteikumi ''a kāds, kaut jums kopā esot, tevi ir uzaicinājis uz randiņu? Tev nešķiet, ka tu varētu palikt vecmeitās? '' Džīzas, es nemaz nekādus randiņus un attiecības negribu. Nu labi - vakariņas restorānos vēl jā, bet neko vairāk.
Man drīzāk gribas flirtēt un brīvi koķetēties, bet neko vairāk.
Bet par iedzeršanu -- jā man arī piektdienās patīk iedzert vīna glāzi pēc saspringtas darba nedēļas, bet viņa rumkolu dzeršana līdz 2 naktī, skatoties futboļa spēļu ierakstus, vienalga vai ir pirmdiena vai trešdiena, vai piektdiena man nešķita pieņemama.
10.06.2013 23:03 |
 
Reitings 7497
Reģ: 29.01.2009
bet koķētēt var un vajag arī attiecībās esot, lai neierūsētu ;)
10.06.2013 23:05 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Malibu ''Es te tā pēdējā strīdā aizdomājos, un ja nu mēs pašķirtos pa īstam, ja nu šis neatnāk pēc svilpiena atpakaļ? Pēc cik ilga laika viņš man sāktu pietrūkt? Vai es jebkad spētu atrast labāku?
Ko tu atbildētu uz šiem jautājumiem?''
Tāpēc tagad mēs esam pašķīrušies uz dažām dienām - mani tiešām interesē, kad viņš man sāks pietrūkt. Bet šķirties uz tā - pavisam prom - neesmu gatava. Esmu vēzis pēc horoskopa - man 2 soļi uz priekšu un 1 atpakaļ. Tāpēc tā nekad arī neizšķiramies, kaut šī nebija pirmā reize, kad viņš savāca savas mantiņas.
10.06.2013 23:06 |
 
Reitings 1569
Reģ: 25.07.2010
Lancaster - manējais uzreiz mani nosauktu sliktos vārdos , ja uzzinātu, ka es mazliet pakoķetēj ar kādu. :D Un tā es tieku morāli sagrauta...
10.06.2013 23:07 |
 
Reitings 1283
Reģ: 02.09.2012
Tēvs ir tēvs, viņš spriež skatoties no sava skatu punkta. Viņam šāda sieviete neliktos saistoša, bet kādam citam gan. Pašlaik tu esi ilgu laiku attiecībās, nedomāju, ka tas ir viens vienīgais cilvēks, kuru tu spēj piesaistīt.

Esi runājusi ar ex-draugu par to dzeršanu? Kā viņš to spēj pamatot un vai viņš zina, ka tevi tas neapmierina?
10.06.2013 23:08 |
 
Reitings 1569
Reģ: 25.07.2010
Turies, gwen_5937. Manuprāt, tas ir pareizs lēmums bišķiņ paņemt brīvdienas vienam no otra. :)
Viss kas notiek, notiek uz labu!
10.06.2013 23:09 |
 
Reitings 7497
Reģ: 29.01.2009
Malibu,
vīrietim tas nav jāzina. Bet tomēr tu viņam vari pajautāt, vai viņam vajag sievieti, kas nespēj ieinteresēt nevienu citu vīrieti?!

tomēr brīžiem ir jābūt ntai nelielai baiļu sajūtai, ka vari pazaudēt otru cilvēku, ja necentīsies būt labākais priekš viņa
10.06.2013 23:09 |
 
Reitings 105
Reģ: 29.01.2009
Tā filozofiski man šķiet - divreiz vienā upē kāpjot (un neviens neiesaka to darīt) - ūdens ir cits, jo straume tek, tā, ka gluži tā pati upe nav. Tomēr upes dibens ir tas pats, tā, ka arī upe ir tā pati.
Pa šiem 2 gadiem, kad bijām šajā pašā situācijā (arī vasarā, starp citu), iemesli it kā bija citi, bet tā būtība- viņa mugurkaula trūkums u.c. - bija tie paši, kas tagad.
Un man šķiet, ka es kā idiote bradāju pa to vienu upi. Cik ilgi es tā mocīšos? Ar divu gadu intervālu visu mūžu?
10.06.2013 23:10 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits