Vai esat savā pieredzē piedzīvojušas gadījumu, ka notiek tas, no kā ilgi esat baidījušās, visu laiku domājušas par to negatīvas domas?
Man tā bija ar krāpšanu. Tas man bija lielākais bieds pasaulē, lai nu ko, tikai lai puisis nepiekrāpj. Jau kopš pirmās attiecību dienas baidījos no tā, kontrolēju viņu, pārmetu viņam visu ko, lai arī nebija pamata, nemitīgi turēju aizdomās. Līdz beidzot pēc daudziem gadiem tas arī notika. Par to, cik tas bija sāpīgi, drausmīgi utt nestāstīšu, pašas saprotat. Bet tajā pašā laikā jutu tādu kā atvieglojumu, ka beidzot tas tiešām ir noticis. Nu tā kā apstiprinājums/attaisnojums manām visām bailēm un histērijām un nervu bendēšanai. Izklausās stulbi, vai ne?
Nu jau ir pagājis krietns laiks kopš tā, taču nepamet doma, ka es sev pati pievilktu šo atgadījumu. Tā teikt "nakarkala"...