Nesaukšu tevi ne par pretīgu, ne atbaidošu, jo tad man vajadzētu tā saukt pašai sevi. Pirms pāris gadiem biju identiskā situācijā. Arī es iemīlējos un jutos morāli sadragāta pēc katras tikšanās, bet ikreiz, kad viņš zvanīja, es nespēju pateikt: "Nē." Tagad, kad es jau ilgāku laiku to varu, kad man vienreiz ir apnicis būt lupatai un muļķei, viņš saka, ka es esot neatkārtojama, lieliska, foršs cilvēks. Jo viņš beidzot ir iepazinis ko citu, ne tikai manu kājstarpi. Mēs joprojām reizēm tiekamies bez seksa un katru reizi manī iekšā viss vārās... Bet es zinu, ka tā ir labāk nekā toreiz, kad mūs saistīja tikai fiziska tuvība. Mēs daudz esam pārrunājuši.
Zini, ja esi viņam tiešām pieķērusies - nemierināšu tevi - tas tik ātri nepāries. Man joprojām nav pārgājis. Es ķeru kaifu, esmu ekstāzē jau no tā vien, ka viņš pasaka manu vārdu. Nu, tā ir. Bet, kopš tās reizes, kad es viņam pateicu, ka starp mums nekā intīma nebūs, esmu ieguvusi tik daudz... Zinu, ka citas to nekad nesapratīs, mans draugs to nekad nesapratīs, bet tas cilvēks un sāpes, ko viņš man nodara, man ir vajadzīgas ik pa laikam, lai es sajustos dzīva un novērtētu to, kas man dots.
Iesaku tev ieklausīties tajā, ko Marta uzrakstīja, jo tā arī ir. Un tad, kad tu to sapratīsi, tu jau pati zināsi, kā tev rīkoties. Kamēr tu akli pakļausies savām vēlmēm, nedomāsi par rītdienu, kurā tu savā gultā pamodīsies viena, tu sevi bremzēsi, ne tikai attiecībās ar vīriešiem, bet vispārējā attīstībā. Tā ir degradācija, es zinu, par ko es runāju.