Cik bieži?

Stella, es saku, kaut kāds saasinājums! Neņem pierē, baudi dzīvi! :)

Parasti, ja kaut ko padomāju, paturu pie sevis galvā, vai pasaku kādai labai draudzenei - taču skaļi tā cilvēka klātbūtnē tādas lietas nerunāju. Grūtnieces man vispār svēta lieta, izturos ar cieņu - nu apmēram tā, kā gribētu, lai izturās pret mani, ja es būtu gaidībās.
Citādāk ir ar tādiem, kuri ir īpaši pastrādājuši, lai izceltos vai savu viedokli, kurš man nav svarīgs, cenšas iestāstīt man. Zinu gadījumus, kad nobriedusi sieviete ģērbjas bērnu drēbēs un vēl uzbrauc normāliem cilvēkiem par to, ka pārāk drūmi ģērbjas - melna žakete, klasiskas bikses u.t.t, tas tas ir pārāk drūmi un ja uzvilktu, ko košāku, tad izskatītos pēc cilvēka vismaz ;)

Nē, cilvēka izskatu parasti nemēdzu apspriedelēt (resns-tievs, īss-garš, šķielē-nešķielē utt.), bet esmu pārrunājusi ar draudzenēm par to, kādēļ ir TIK daudz mazu bērnu, kas ir ļoti resni.. vai tiešām vecāki neredz, ka ir problēma?!

Vienmēr cenšos piedomāt pie tā, ko saku, lai otru neaizvainotu. Varētu atļauties pateikt ko riebīgu vien atbildot uz provokāciju vai absolūti kliedzoši briesmīgā situācijā. Lieli prāti apspriež idejas, vidēji prāti apspriež notikumus, bet mazi prāti apspriež citus cilvēkus...

Es tavā vietā būtu pagriezusies un sadevusi ādā tām dāmītēm!!!!
Ar šitādiem tikai ar viņu metodēm!
Man gan nav tā gadījies, bet , zinot sevi, viņām plāni klātos, un ja vēl es būtu stāvoklī....
Cilvēki tik tiešām ir ļauni un nepamierināti ar dzīvi palikuši.
Bija atgadījums ar manu draudzeni, kura bija stāvoklī, brauca sabiedriskajā transportā un pie viņas piesējās kaut kāda veca tante un sāka, bubināt, kā nav kauna, kāpēc jaunatne ir tik bezkaunīga, vecajiem nedot vietu sēdēt, kad draudzene mierīgi pateica, ka viņa ir stāvoklī un ne visai labi jūtas, tad tā tante sāka braukt virsū, cipa, ko tu muldi, neesi u stāvoklī, bija ziema, virsdrēbes nosedza vēderu...Nu vispār kaut kāds murgs, kur cilvēki ir audzināti?????!!!!!!!!!!!!!

Nē, nemēdzu skaļi aprunāt citus cilvēkus. Jā, pie sevis reizēm nodomāju - šausmas, kā kaut ko tādu var uzvilkt.

es arī šitā reizēm daru.

Nepatīk man vsp. aprunāt citus tā baigi, ok - par cūcīgu rīcību jā, bet ne par izskatu, fiziskiem trūkumiem. Tas man uzdzen pretīgumu, ja dzirdu ka tiek kāds aprunāts izskata dēļ.

Ja dzirdētu, ka mani aiz muguras/blakus aprunā - neklusētu, tādos brīžos man super sakāmie ienāk prātā, teiktu visu, kas uz mēles. :D Kādu brīdi man bija modē pagriezties, uzkrītoši nopētīt no galvas līdz kājām aprunātāju, pasmīnēt un aizgriezties. :D

Tā smīnēšana sākās ar to, ka intereses pēc nolēmu aplūkot aprunātāju, gribēju ieraudzīt nu tiešām tādu cacu, ka paliktu bez vārdiem, bet nē, ieraudzīju mazu, noskrandušu kvekšķīti un vnk. smiekli uznāca. Tādā brīdī cilvēks ja ne apmulst, tad vismaz sāk pētīt, kas viņam nav kārtībā, gribas kādreiz pieiet un pateikt, ka smadzeņu trūkums nav vizuāli redzams, bet nu...

Daži komentāri man atgādināja vienu gadījumu. Mēs ar puisi bijām izstaigājušies pa pilsētas centru kaut kādās darīšanās. Es bju nežēlīgi piekususi un kājas jau knapi jutu. Iekāpām sabiedriskajā transportā, atradās brīva sēdvieta. Es apsēdos, puisis nostājās blakus. Kādā no pieturām iekāpa kundzīte, nostājās man blakus un sāka pārmest kā man neesot kauna sēdēt, kad vecākiem cilvēkiem ir jāpaliek stāvot u.t.t. Es jau gribēju celties, kad sadzirdēju no viņas pēdējo frāzi "..ja nu vienīgi jūs esat stāvoklī." Lieki piebilst, ka bija vasara, es biju pieguļošā kleitā un nebiju stāvoklī. Bet puisis uz šo frāzi noreaģēja momentā, skaļi noteikca: "Jā, viņa ir stāvoklī, tāpēc paliks sēžot!" :D Es tik izbolīju acis, bet tantiņa uzreiz notinās... :D

Par tēmu - nē, nemēdzu aprunāt cilvēku fiziskos trūkumus vai nepilnības.

Skaļi aprunāt ir tas pats, kas nosodīt domās.

Es nemēdzu cilvēkus aprunāt par viņu izskatu, it sevišķi jau, viņiem dzirdot. Kādreiz varbūt kaut ko nodomāju pie sevis, bet skaļi neizsaku. Piedomāju pie tā, ko saku parasti.

Vienmēr piedomāju, ko saku, bet patiesībā man nemaz nav tā baigi jādomā, jo man vnk nepiemīt kkāda verbālā caureja un es vnk automātiski filtrēju, ko runāju. Neesmu sēdējusi pie galdiņa un aprunājusi blakussēdētāju vai stāvot rindā - priekšā stāvētāju. Man tas šķiet idiotiski, jo cilvēks taču visbiežāk dzird un es par to cilvēku neko nezinu. Varbūt apaļīgā sieviete ir apaļa, jo viņai ir veselības problēmas(uz pieres jau tas rakstīts nav) un viņai pašai arī par to sāp sirds utt. Piemēram, man pašai mati šajā laikā bieži izskatās vnk traģiski, lai gan katru rītu mazgāju - nu sasvīst šajā briesmīgajā karstumā, tāpēc gan jau kāda pārcacojusies dāmīte arī par mani nošausminās, ka es bez maz matus vispār nemazgāju. A ko man darīt? Ne jau es tagad iekšā visu vasaru sēdēšu. Savācu copē un tāpat eju.
Protams, ja kādreiz uzmanību piesaista kkas ļoti '''īpašs''(bieži vien - kāda stila pērle manā rajonā), tad mēdzu nodomāt kko vai vēlāk draudzenei pastāstīt, bet skaļi un publiski, bez maz cilvēkam dzirdot, nebazūnēju.

Vienreiz siltā pavasara dienā tramvajā iesēdās puisis ar sieviešu somiņu, leoparda raksta mēteli līdz potītēm un rozā biksēm. Ar draugu nespējām noturēt ķiķināšanu, iespējams viņš dzirdēja. Tā ir vienīgā reize, kad kāds mani ir negatīvi pārsteidzis, lai es uz viņu skatītos ilgāk par sekundi. Protams, ļoti izskatīgas, gaumīgi ģērbtas meitenes gan nopētu, bet tas ir pavisam kas cits.

Tā smīnēšana sākās ar to, ka intereses pēc nolēmu aplūkot aprunātāju, gribēju ieraudzīt nu tiešām tādu cacu, ka paliktu bez vārdiem, bet nē, ieraudzīju mazu, noskrandušu kvekšķīti un vnk. smiekli uznāca.

Zinu vienu šādu ģimenīti- mātei kādi 130 kg, tirgus drēbes, dēls ar meitu skatā nepadevušies, arī tirgus drēbes. Bet visi trīs ļoti mīl aprunāt citus, kādi viņi izskatās, kādas viņiem šausmīgas drēbes utt, lai gan tie, par kuriem viņi ierēc vai nošausminas izskatās daudz labāk par viņiem.

Kadreiz biju loti liela aprunataja, aprunaju visus resnos, nesmukos, skibos. Loti nozeloju.
Tagad man ir pilnigi vienalga kas kam mugura un kadi mati. Un, manuprat, tas ir loti nepieklajigi aprunat cilveku, kurs vel stav blakus un to visu var dzirdet.
Grutiniecibas laika uz mani ar pirkstu radija. Tas laikam tapec, ka izskatijos pec nepilngadigas :D nu kka ta.

Kādreiz laikam varēju kaut ko pateikt, bet kopš esmu valstī, kur visiem ir pilnīgi vienalga, ko citi domā, ko citi velk utt, tad arī es esmu mainījusies un netaisos nevienu apsmiet, jo pa šo laiku dzīve mani pamatīgi ir izmācījusi. Jūtos gudrāka un ar lielāku cieņu izturos pret apkārtējiem. Bet ja man būtu tāda situācija kā Tev es laikam pagrieztos uz to aprunātāju pusi un kaut ko skarbu pateiktu. Es neesmu no klusētājām, kura ļaus sevi publiski apsmiet. Aizliktu mutes ciet viņām abām. Wot, tas man LV kaitina, ka cilvēki apspriež lietas un citus, par kuriem viņiem butu jāuztraucas vismazāk.

Mazi cilvēki runā par citiem, normāli cilvēki runā par dažādām tēmām, lieliski cilvēki vienkārši rada un ģenerē diskusijas, idejas.

Filtreeju, ko runaaju. Vispaar man pat kauns paliek, ja kaads cits saak svesu cilveeku apspriest, vinjam to dzirdot. Manupraat, tas pieder pie cilveeka cienjas aizskarshanas un nav sabiedriibaa akcepteejams.

Paldies meitenes par viedokļiem! Patīkami lasīt, ka vairums tomēr apdomājas pirms skaļi pauž nepatiku! :)
Jauku vakaru!

Neko nesaku. Kādreiz biju no tiem, kam patika tuvāko draudzeņu kompānijā izmest kādu frāzi (bet ne tam cilvēkam dzirdot), vairāk gan joka pēc, jo es vispār esmu visai apveltīta ar empātiju un skaidrs, ka ļauni noteikti neko nedomāju, bet...es tiku vaļā arī no tā. Sapratu, ka es neko nevienā situācijā nezinu par cilvēka dzīvesstāstu un iemesliem, kādēļ viņš izskatās tieši šādi. Pie tam, ko var zināt, varbūt tikko atbrauca no nedēļas nogales laukos un beigušās normālas drēbes un nebija laika saķemmēt manus. :D Vārdu sakot, tiklīdz pie manis šī spilgtā atziņa "atnāca", es vairs neko pat nedomāju, pati noticēju šādai filosofijai, ka tā nav mana darīšana un es nezinu šo cilvēku. Esmu kļuvusi tik toleranta, ka man godīgi sakot, pašai prieks. :D