Nevainības zaudēšana.

Man ir spēcīgas simpātijas pret puisi. Spēcīgākās, kādas līdz šim vispār man ir pret kādu bijušas. Esmu viņam to teikusi un viņš man ir licis noprast, ka arī viņam es neesmu vienaldzīga. Esam pazīstami nedaudz vairāk par gadu. Tomēr viņš vairākas reizes ir apgalvojis, ka mēs nevaram būt kopā, jo es nebūšot ar viņu laimīga. Man vajadzēšot vairāk mīlestības nekā viņš spēs dot (bērnībā viņš pats maz saņēmis mīlestības no vecākiem, tāpēc īsti nemāk to izrādīt) un vēl viņš apgalvo, ka mūsu dzīves ceļi īsti nekrustojas. Mums ir daudzas kopīgas intereses, bet nu jā, es pati saprotu, ka īsti labs tur ilglaicīgi nekas nevar sanākt, bet... Es viņam uzticos un viņš manī ir radījis sajūtu, ka man viņu vajag, ka mani pie viņa velk un es viņu gribu. Jā, viņš pāris reizes ir palicis pa nakti pie manis. Gulējām vienā gultā, protams, skūpsti, glāsti, bet nekas vairāk.
Mani pēdējās dienās nomoka jautājums – vai atdoties šim puisim?
Esmu nevainīga un man nekad nav bijušas ilglaicīgas attiecības. Es šo lietu uztveru visai nopietni un negribu pazaudēt nevainību ar čali, kuram tas neko nenozīmēs, bet šoreiz es zinu, ka viņš to novērtētu un neuzskatītu mani par lētu.
Viena mana prāta daļa saka, ka šāda rīcība nebūs pareiza un sabojās mūsu esošas attiecības, bet otra prāta daļa apgalvo tieši pretējo – jāļaujas.
Es vairs neesmu maza un esmu nobriedusi seksuālām attiecībām, tikai šoreiz ir jautājums - vai to vajag un vai tas būs pareizi?