Mans ceļš – zinātne.

Vulpes, tas vēl jo vairāk apstiprina manas domas, ka vienkārši ar prestižu un vēlmi iegūt šo prestižu nepietiek.

Becky, ne visi tā domā. Man ir pietiekoši daudz paziņu, kuriem pietiek tikai ar vēlmi pēc nosaukuma, bet viņi arī godīgi atzīstas, ka konferences riebjas, studentiem nepalīdz, neko jaunu negrib uzzināt.

Jā, bet cik reāli tad, pirmkārt, ir iegūt to grādu, nu nav jau kā maģistrā, kur ir salīdzinoši viegli izšļūkt, otrs, ja tas grāds ir beidzot dabūts, nu tad tiešām tas nenes neko vairāk kā nosaukums.

Pati esmu "parastais cilvēks", bet ikdienā strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir doktora grāds. Sfērā, kurā es strādāju (ķīmija, framācija), doktora grāds ir zelta vērtē. Konkrēti manā darbā tas nozīmē iespēju tikt pie lielāka atalgojuma, vairāk pienākumus, lielākas iespējas izpausties.
Pētāmā pietiek atliku likām - ķīmija ir visur, sākot no zālēm, beidzot ar būvniecību.

Becky, atkarīgs no augstskolas, man daudzi LU doktoranti zināmi, kuri reāli neko vairāk par 1 rakstu vietējā LU konferenču krājumā neuzraksta, viņiem pietiek, darba vadītājam arī. Tad jau to grādu iegūst. Arī darba vadītājiem svarīga ir statistika par doktorantiem, kuri laikus darbu aizstāvējuši, tāpēc tad, ja vadītājam ir zināma vara un draudzīgas attiecības ar komisiju, var visu sarunāt. Un vēl jau ir dzirdēts, ka doktorantiem bieži piespēlē bakalaurus ar līdzīgu tēmu, lai tie dara visu "melno darbu", palīdzot doktorantam, viņi parasti visu literatūru izpēta, kaut ko pārbauda, taču es īsti tādiem pētījumiem neuzticētos, taču prakse kā tāda pastāv.

Arī es esmu lēmusi par labu zinātnei, neskatoties uz to, ka man ir stabils darbs, pakāpenisks algas pieaugums un izaugsmes iespējas. Esmu gatava riskēt un studēt doktorantūrā.
Manā jomā kaut kā jauna izveidošanai ir milzīgs potenciāls! Gribētos pat teikt, ka gandrīz bezgalīgas iespējas. Un mani saista pedagoģija - iespēja strādāt ar nopietniem un zinātkāriem cilvēkiem (piemēram, būt par skolotāju skolā - nemūžam, bet strādāt ar studentiem ir pavisam kas cits).

Apzinos, ka arī man Eiropas stipendija nespīd, jo programma tūlīt beigsies, bet tas mani nebiedē! Zinu, ka noteikti kaut ko izdomāšu un atradīšu iespējas ar zinātni pelnīt, jo man ir ambīcijas attiecībā uz dzīves līmeņa uzlabošanos.

Ja nebūs iespējas Latvijā, tad šobrīd ir viena ļoti laba un ļoti labi atalgota pētniecības programma citā Eiropas valstī.

Es pagaidām mācos bakalaura studijās, bet man arī ļoti mīļa ir valodniecība - joma, kas katru dienu mainās un attīstās, un attiecīgi, arī visu laiku ir, ko pētīt. Vēl kopš skolas ZPD laikiem, un tagad kursa darbā arī, esmu aizrāvusies ar krievu un latviešu valodas kontaktiem - tik tuvas valodas, bet pēdējā laikā tik ļoti spurojas pretī viena otrai, krievu valodā Latvijā atšķiras no krievu valodas Krievijā, tagad arī pēdējos gados tā spuras sametuši latvieši, ka vairs arī nerunā ar krieviem krieviski, bet gan latviski, līdz ar to atkal krievu diasporas valodā vairāk latvisko aizguvumu, uuuiii... :D tik interesanti! :D strādāju par tulku, tulkošanas nozarē jau vien tik daudz jomu, un nozare kļūst aizvien aktuālāka, vēl jau tagad daudzi paši apgūst valodas un rodas dažādi neprofesionāli tulkojumi, kurus vēl labot un labot pēc tam aiz viņiem, jāizstrādā tulkošanas un korektūras tehnikas un paņēmieni... Svešvalodu apguve, dažādi paņēmieni, kā atkal likt sadraudzēties, un tas pārklājas gan ar psiholoģiju, gan pedagoģiju.
Katrā ziņā - pētīt ir tur, kur ir nepārtraukta attīstība. Manuprāt, tā varētu būt arī medicīna, ķīmija, pedagoģija, noteikti kāda psiholoģija arī.
Nezinu, vai man būtu iekšās nīkst un spriedelēt riņķī un apkārt, bet interesanti tas viss ir :)

he he becky grib būt zinātņu doktore? :) Rakstīt vajadzēs daudz :) Bet, manuprāt, to prasmi jau apgūst doktorantūras laikā. Ir obligāti vajadzīgs labs vadītājs, jo vadītājs jau ir tas, kas sākumā palīdzēs apstrādās tava darba rezultātus un saprast kas tad tur jauns un labs :)

Doktorantūra ilgst vidēji 3-5 gadus, ir kas vēl pavelk garumā.

Es jūs apbrīnoju, kam ir doktūrantūra. es jau nomācījos 18 gadus. Man vēl bērni jādzemdē, jāiziet dzīves skola. Manējās smadzenes pat 1 lapu maģistors nespētu uzrakstīt kur nu vēl dokt. Kam tas viss a? :D prestižs vai kā?

Libra, jā, jā, tik tālu jau es saprotu, bet manam prātam nav ļauts saprast, kā vot tā var ņemt un kaut ko atklāt, nu kkā tā, kā Vulpes, piemēram! ;)

Vulpes, nepatīkami to ir lasīt, bet tā jau notiek un par bakalauru un maģistru melno darbu ir dzirdēts.

Freya, es arvien vairāk pārliecinos, ka jūs redzat lietas savādāk! ;)

Offline, es domāju, ka tās meičas paspēj visu!

Sugar, mīļā, protams, ka nē, Tu lieliski zini, kāds studiju jautājums mani pašlaik nodarbina. Man ir vienkārši interesanti ar vienu actiņu ielīst un paskatīties TAJĀ pasaulē, un jo vairāk es lasu, jo vairāk es saprotu, ka Jūs esat savādāki cilvēki, bet es ļoti tuvu pie zemes, nu kaut kā tā!

Un no Tevis es gaidu atbildes uz maniem jautājumiem! ;)

Vram ir doktora grāds ķīmijas tehnoloģijā, un uz jautājumu, vai ir vērts nodarboties ar zinātni, viņš atbildētu - ir vērts tikai tādā gadījumā, ja ar sirdi un dvēseli velk uz turieni. Tad var kaut ko sasniegt, jaunas lietas izpētīt, brauktāt pa pasauli un normāli pelnīt.
Ja tikai ķeksīša pēc, tad visu dzīvi var palikt viekāršs laborants, jo nebūs ne vēlmes, ne talanta kaut ko pašam atklāt.
Tā ka kopumā var teikt, ka uz šo jomu tiešām vajag dzirkstelīti un mirdzumu acīs, jo liels darbs balstās uz tīra entuziasma (es te domāju par nebūt ne spožo situāciju, kas saistīta ar valsts minimālo atbalstu zinātnei).

Pink_floyd, tieši tā, paldies par viedokli.

Atklāt var daudz, bet bieži vien pašiem studentiem nav nekādu ideju, bet pasniedzēji ir savos darbos līdz ausīm, lai kaut ko piedāvātu. Visās jomās var kaut ko jaunu pētīt. Esmu vēstures maģistrs. Kamēr citi savos darbops pārveidoja teikumus no gramatām par Ulmaņlaikiem, es pētīju neliela apvidus iedzīvotāju sastāvu pēc 1897.gada tautskaites datiem. Milzu darbu ieguldīju, bet nu tiešām - daudz ko jaunu atklāju! Vismaz priekš savas dzimtās puses - pēc tam dabu nodevu novada muzejā. Visi bija priecīgi. Tavam jautāqjumam nav ne vainas, bet tas izklausās pēc - es ļoti gribu būt virtuozs, bet nevaru izdomāt kādu instrumentu spēlēt. Par virtuozu grūti kļūt, ja apriori nav bijusi liela aizrautība tieši uz kaut ko. Ne visi ir akadēmiķi. Pati domāju - iet uz doktorantūru - vai nē. Lai arī man patīk pētnieciskais darbs, sapratu, ka vispirms laiks priekš privātās dzīves nokārtošanas vajadzīgs.

Becky, kad sāk strādāt tajā vidē, laboratorijā, kad piedalās projektos, tad idejas pašas sāk ģenerēties. Protams, attiecīgi konkrētajam profilam. Mani klienti ir ne tikai farmācijas uzņēmumi, bet arī kosmētikas, būvmateriālu ražotāji. Piemēram, Madara vienu savu pētījumu veica pie mums. Izmantojot šī pētījuma rezultātus, viņiem ir jauna kosmētikas līnija. Reizēm idejas rodas apmēram tā - kas notiks, ja šito apvienos vai aizvietos ar to. Voalā, pētījuma pamats ir un rezultātā jau būs kaut kas jauns.

Man tās domas par doktorantūru vēl mainās. Uzreiz pēc maģistra negribēju, pēc tam sāku gribēt, tagad atkal saprotu, cik daudz tas no manis prasīs. Ja vēl ir šāda domu lēkāšana, tad es saprotu, ka vel neesmu tam gatava. Taču es neizslēdzu, ka kādu dienu es būšu pārliecināta uz visiem 100. Tikai vienīgais, kas mani interesē ir uzņēmējdarbība, bet ne bakalaurs, ne maģistrs nav ar to saistīts.

var redzēt, ka Vulpes ir 1. kursā. vārās par lietām, kurām ar laiku uzliek mīksto :D bet man arī besī fakts, ka ir daudz cilvēki ar doktora grādu, kas pat savā specializācijā neko nejēdz. pati zinu pāris cilvēkus, kas ir nesen aizstāvējušies ķīmiķos. mums bija kopīgs pētījums. to jauno doktoru disertācijas bija, piemērām, par sāls daudzumu ūdenī (es tik tā, lai nesauktu lietas un cilvēkus īstajos vārdos). bet kā mērīt sāls daudzumu ūdenī tie jaunie doktori nemaz nezin. nav ne māzākā priekšstata. jautājums - kā tā var? kā var uzrakstīt un aizstāvēt disertāciju, ja tu nezini pamatus??? šadas apziņas ir ļoti demitivējošas.

Sugar, nu ļauj entuziasmam noplakt! :D
Mērīta ar karotēm, cik ieliki, tik būs iekšā! :D :D

Libra, nu tā jau laikam ir, bet manā prātiņā tas nav izgudrojums, tas tik tā. :)

Chanely, jap, man ir līdzīgas sajūtas, bet ne par doktorantūru.

bet tas zinatnes, kuras ir saistitas ar fiziku, kimiju, matematiku latvija ir katastrofa. zinatniskie instituti ir lielakoties nolaisti, valsts finansejums nav. nu ko tur atklat var?

Pilnīgas muļķības.

Piekrītu Teletūbijam - nevajag runāt par lietām, no kurām maz saprašanas! Cik daudzos zinātniskajos institūtos esi bijusi, kādu aparatūru un laboratorijas esi redzējusi, cik daudz seko līdzi pētījumiem, lai varētu tā apgalvot?