čau:)
pastāstīšu par sevi te nedaudz:)
kādu laiku atpakaļ satiku tik pat kā uz ielas simpātisku vīrieti.sakām runat un nākamā dienā šis uzmekleja mani draugos.satikāmies atkal pēc divam dienam,bija par ko runāt,smējāmies daudz.Sadraudzējamies ļoti:) izrādas viņš ir vecpuisis un pāris gadus vecāks par mani(stipri pāris).Runājām lidz rītam un tā vairākas dienas,laika izjūta vispar pazuda.
Tad jau viņš sāka rūpēties par mani,veda no rīta uz darbu un vakarā mājās.Vienmēr jautaja kā jūtos un ja kāda problema,tad palīdzēja atrisināt.Iepazīstināja mani ar savu tētu un labākiem draugiem.Bija daudz romantikas,sēdējām naktīm pie jūras,vienkārši runājām,spontāna dejošana uz ielas,utt.Mēs nebijam kā pāris,bet par to pat nedomāju,jo bija labi.
Tad pekšņi,zvani kļuva mazāk,nesatikāmies.Viss kā ar nazi nogriests.Dažbrīd likās,ka viņš ir kaut kur iekritis.Tāda kā vienaldzība no viņa puses bij jūtama.Jautāju,kas par lietu,viņš atbildeja,ka kaut kas ar viņu notiek,bet nezin kas.Tā jau ir pagājis laiks un klusums..ik pa brītiņam uzraksta sms-kā man iet un lai saudzēju sevi.Es gribu tikai patiesību,lai kas arī tas būtu.Meitene? Viņs noliedz vai klusē.Es vēlētos,lai kāds man ar bomi iesit pa galvu un es visu aizmirstu,ta lai man ir vienalga.Ar pratu es saprotu,ka jāliek viņam mieru.Lieku mierā jau labu laiku.Bet ir nemiers.Nevaru pagulēt naktīs.ko darīt,mēģināt noskaidrot,vai lai paliek kā ir un mocīties ar neziņu?
77
