Visu dzīvi esmu ar šito cīnījusies. Tā ir kaut kāda iekšēja aizture un bailes, kas izpaužas tieši darba dzīvē. Pāris piemēri. Man ir ļoti grūti saņemties un pašai pienākt pie priekšnieka, lai pārrunātu kaut kādus jautājums. Šķiet, es nekad nevarētu iebrāzties sapulcē pie citiem un pateikt kaut ko steidzamu. Man ļoti nepatīk zvanīt svešiem cilvēkiem, komfortablāk jūtos, ja var e-pastu uzrakstīt. E-pastus no priekšnieka man dažkārt par bail vērt vaļā, kaut parasti tur nekā tāda nav. Bet vot kaut kas tāds ir man... kaut kādi kompleksi, bailes. Liekas, ka labāk lieciet mani mierā, nerunājiet, nenāciet par tuvu klāt, gribu viena pati sēdēt stūrītī noslēpusies aiz datora :D
Un tas man traucē un gribu no tā atbrīvoties! Man tā patīk tie komunikablie un atvērtie cilvēki, kas var piezvanīt, sarunāt, ar svešiem iepazīties, mierīgi priekšnieku vēl pusdienās uzaicināt un ļaļaļaaa.
Es saprotu, ja es nemainīšu savu personību, ne par kādu vadītāju nemūžam nekļūšu vai augstākā amatā. Neviens man neko lielu neuzticēs un vienmēr palikšu mazā klusā biroja pelīte :(
202
